joprojām šī šķirtne ir kā patiesība, - ka viena lieta ir tas, ko mēs rakstām avīzēs un runājam televizorā, bet otra ir ikdienas emocionālie procesi un dažādas vietas, kur savā garīgajā veselībā nokļūstam dzīves laikā, un par tiem vajadzētu pēc iespējas izlikties, ka tādu nav, ka mēs jau visi esam TUR un esam perfekti savos prātos kā psihopāti.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es tikai nesen ieguvu drosmi ilgstošāk par pāris minūtēm (labajos gadījumos stundu) būt kontaktā ar it kā īsto es. Pat ja varbūt tā ir jauna ilūzija, vismaz labāk esmu sākusi apzināties izfantazēto vai vēlamo es, kas var būt feiks.
(Reply to this) (Thread)
Es arī. Man šī apziņa dāvā nebijušu sirdsmieru. Un no tās izriet jauna apziņa par to, ka viss laikam tiešām būs labi.
(Reply to this) (Parent)
absolūti piekrītu par indivīda autentiskuma trūkuma problēmu (un no tā izrietošajām traumām).
vienkārši katram cilvēkam noteiktos attīstības posmos pietrūka vai bija par daudz atšķirīgas lietas. viens, būdams pieaudzis, nīst disciplīnu, jo tā bērnībā bija pārspīlētā, intesīvā apjomā. cits to alkst, sapratis, ka tās neesamība ir bijis viens no viņa dzīves lielākajiem posta cēloņiem - posta, kas izraisa paša indivīda autentiskuma trūkumu (un no tā izrietošo "bulšitošanu" sev). tāpēc psiholoģijā nav tādas universālas patiesības. un tāpēc arī vienos Džei Pī rezonēs, citos izraisīs riebumu.
vienkārši katram cilvēkam noteiktos attīstības posmos pietrūka vai bija par daudz atšķirīgas lietas. viens, būdams pieaudzis, nīst disciplīnu, jo tā bērnībā bija pārspīlētā, intesīvā apjomā. cits to alkst, sapratis, ka tās neesamība ir bijis viens no viņa dzīves lielākajiem posta cēloņiem - posta, kas izraisa paša indivīda autentiskuma trūkumu (un no tā izrietošo "bulšitošanu" sev). tāpēc psiholoģijā nav tādas universālas patiesības. un tāpēc arī vienos Džei Pī rezonēs, citos izraisīs riebumu.
Nav tāda īstā es.
Pārējam gan piekrītu. Pēdējā rindkopa vispār bombas un kulaka uz acs krustojums. Īpaši izjutu šo disonansi laikā, ka biju "spokesperson" aģentūrā. Joprojām nesaprotu, kā cilvēki tādu lomu iznes gadu desmitiem.
Pārējam gan piekrītu. Pēdējā rindkopa vispār bombas un kulaka uz acs krustojums. Īpaši izjutu šo disonansi laikā, ka biju "spokesperson" aģentūrā. Joprojām nesaprotu, kā cilvēki tādu lomu iznes gadu desmitiem.
(Reply to this) (Thread)
nu, ja organizācijas mērķi nav klajā pretrunā ar tavējiem, ja vismaz daži no ikdienas procesiem aizrauj, un ja ar kolēģiem ir iespējamas cilvēcīgas darba attiecības, tad jau var uz apmaksātajām stundām arī piekrist spēlēt lomu. es strādāju preses/spokesperson dienestā, un man ir galīgi okej.
Nav/nebija pretrunā. Tur bija citi faktori, piemēram, man sāka piesieties par kaut kādām pirms cik tur gadiem darītām lietām (āāāā viņš uzzīmēja pimpi uz karoga) un tamlīdzīgi.
(Reply to this) (Parent)