atmiņas par domām

11:20 pm: es atgriezos, un ir tā, ka tagad pilnīgi viss apnicis.
t.i., būsim precīzāki, domāsim skaidrāk: nevis viss, bet es. viss, kā viļņojas pasaule ar mani. runāt apnicis galvenokārt. ja tu kaut ko tehniski labi iemācies, tad par to zūd interese, tā taču ir.
šonakt, draugi, neiešu gulēt. lai arī neesmu gulējusi vismaz 3 pēdējās naktis un slikti izskatos. šonakt, draugi, es apzināti cietīšu un domāšu pašdestruktīvas domiņas. visu saasina vēl tas, ka tagad būtu jāstrādā un dzirkstoši jārada pāris pasaules satricinošas idejas. ūdens smeļas mutē. priekšnieks šodien kaut ko uzbrauca par "lietussarga versiju", ko sācis meklēt, ja es gadījumā neko pārdodamu neizdomāšu. bet ko var izdomāt, ja negribas. apsveru, protams, arī domu par nomiršanu. bet ne jau tā nopietni, tikai tā, lai varētu tikt vaļā no pienākumiem. vai pastāv tāds nāves veids?

cita starpā, esmu atvedusi daudz interesantu stāstu kas, protams, sapūs neuzrakstīti.
atkal es redzu savu pakausi, tur tā problēma.
atkal es redzu sevi aizejošu, neobligātu, viegli izolētu. stāvoklī, kur nekas ārējs nespēj piekļūt, un jo vairāk mierina, jo vairāk nāk vēmiens. klusums, klusums, haotiska daļiņu kustība.
tā ir nepārejoša problēma - sastopoties ar biedējošām situācijām, kļūstu neobligāta. nevaru to paskaidrot, bet man tas sanāk tā nepamanāmi un ļoti eleganti.