Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Baidos, ka līdz acīm diez vai tu nonāksi, bet drusku laika varētu veltīt šim tavam ierakstam.
Frāzes nebija idiotiskas. Drīzāk pats Kikonijs varētu būt bijis mazliet idiotisks. Bet nu tā, pieklājīgas demences normas robežās. Kā reiz mini-nekrologs varbūt bija pat labāks nekā viņam vajadzētu veltīt.
Un ko tad tu pati redzi vairāk par savu "sāpi"? Un kāpēc, lai tas būtu bijis joks? Un pat ja joks? Kas tev par daļu? Sēdi un apglabā viņu kā pati proti. Citi prot citādāk. Vai arī tas tev jāskaidro, ka atvadīties mēdz dažādi... tikpat dažādi kā skatīties.
Līķu izmantošana notiek pat medicīnā. Bet šeit jau nemaz nav līķis. — Un vispār, vēl viens, ļoti jauns dzejnieks, nesen nomira. Tas bija ļoti dzejnieks, trauksmains un skaists, es nezinu, vai viņš no sišanas nomira, bet viņu vispār arī bieži sita. Ai, un vispār, vispār, viņi bieži mirst!
Un kā tu zini, ko viņš domā? Viņš neko vairs nedomā. Jo nevar padomāt. Jo domāšana ir dzīva cilvēka īpašība. Parādi labāk, kur šeit kāds ņirgājas. Vai tu to spēj?
Drīzāk tavu lamu vārdu gūzma liecina par zināmu nespēju tikt galā ar situāciju. Bet varēji taču pastāstīt pati - kāds viņš bija, tas tavs Kikonijs.
// Manās atmiņās nekas daudz par viņu nav palicis - vienreiz viņš intervēja Apziņas Parazītus - bija atnācis piedzēries ar kādu draugu, kaut ko bija sazadzies kafejnīcā, neatceros gan ko tieši. Otreiz iekš Latvijas Radio viņš stāstīja par to, ka esot mūks un visādas citādas gudras lietas.
Var jau būt, ka viņš bija labs kā dzejnieks, bet tas dzejolis, kas ņemts par pamatu kādai AP dziesmai priekš projekta "Aizmigušie", ir diezgan viduvējs.
Un nav jau arī svarīgi, jo diezin vai tu vispār kaut ko saproti, ja jau pat nespēj rast iztēles resursus, lai adekvāti izlasītu rakstu.
p.s. Un ja tev kaut kas nepatīk, tad labprāt paskaidrošu klātienē "tev sejā" par miroņu izmantošanu un citām ar ētiku saistītām lietām.
Frāzes nebija idiotiskas. Drīzāk pats Kikonijs varētu būt bijis mazliet idiotisks. Bet nu tā, pieklājīgas demences normas robežās. Kā reiz mini-nekrologs varbūt bija pat labāks nekā viņam vajadzētu veltīt.
Un ko tad tu pati redzi vairāk par savu "sāpi"? Un kāpēc, lai tas būtu bijis joks? Un pat ja joks? Kas tev par daļu? Sēdi un apglabā viņu kā pati proti. Citi prot citādāk. Vai arī tas tev jāskaidro, ka atvadīties mēdz dažādi... tikpat dažādi kā skatīties.
Līķu izmantošana notiek pat medicīnā. Bet šeit jau nemaz nav līķis. — Un vispār, vēl viens, ļoti jauns dzejnieks, nesen nomira. Tas bija ļoti dzejnieks, trauksmains un skaists, es nezinu, vai viņš no sišanas nomira, bet viņu vispār arī bieži sita. Ai, un vispār, vispār, viņi bieži mirst!
Un kā tu zini, ko viņš domā? Viņš neko vairs nedomā. Jo nevar padomāt. Jo domāšana ir dzīva cilvēka īpašība. Parādi labāk, kur šeit kāds ņirgājas. Vai tu to spēj?
Drīzāk tavu lamu vārdu gūzma liecina par zināmu nespēju tikt galā ar situāciju. Bet varēji taču pastāstīt pati - kāds viņš bija, tas tavs Kikonijs.
// Manās atmiņās nekas daudz par viņu nav palicis - vienreiz viņš intervēja Apziņas Parazītus - bija atnācis piedzēries ar kādu draugu, kaut ko bija sazadzies kafejnīcā, neatceros gan ko tieši. Otreiz iekš Latvijas Radio viņš stāstīja par to, ka esot mūks un visādas citādas gudras lietas.
Var jau būt, ka viņš bija labs kā dzejnieks, bet tas dzejolis, kas ņemts par pamatu kādai AP dziesmai priekš projekta "Aizmigušie", ir diezgan viduvējs.
Un nav jau arī svarīgi, jo diezin vai tu vispār kaut ko saproti, ja jau pat nespēj rast iztēles resursus, lai adekvāti izlasītu rakstu.
p.s. Un ja tev kaut kas nepatīk, tad labprāt paskaidrošu klātienē "tev sejā" par miroņu izmantošanu un citām ar ētiku saistītām lietām.
Nu, tur jau tas joks, ka zēns jau sen ir smuki apglabāts un par viņu es neraizējos. Un jā, es šobrīd redzu tikai savu sāpi par to, ka tīri tehniski viņš man nav pieejams. Un par to, ka daži cilvēki, kuriem viņu droši vien vajadzētu satikt, viņu vairs nesatiks (nē, tas neattiecas uz tevi ;)).
Līdz ar ko - kas ir "adekvāti"? "Adekvāti" ir tad, ja tev nomirst draugs un pēc tam tu neizjūti nekādu emocionālu reakciju? "Adekvāti" ir tad, ja tu ar to tiec galā nedēļas laikā un pēc tam tev ir pohuj, kādā plauktiņā viņu iebāž? Tad jā, es neesmu adekvāta un nevienu brīdi neesmu to noliegusi, un es netieku galā ar sevi un tā ir mana problēma.
Bez tam - drusku jocīgs ir tavs priekšstats, ka Teeja pati par sevi nevar pastāvēt un tev ir jādod pa seju ikvienam, kas viņai kaut ko pasaka. Es saprastu, ja viņa būtu mirusi un es te atļautos izrunāties, bet... Ak jā, pareizi, tad tava pretreakcija būtu "neadekvāta" ;P
Līdz ar ko - kas ir "adekvāti"? "Adekvāti" ir tad, ja tev nomirst draugs un pēc tam tu neizjūti nekādu emocionālu reakciju? "Adekvāti" ir tad, ja tu ar to tiec galā nedēļas laikā un pēc tam tev ir pohuj, kādā plauktiņā viņu iebāž? Tad jā, es neesmu adekvāta un nevienu brīdi neesmu to noliegusi, un es netieku galā ar sevi un tā ir mana problēma.
Bez tam - drusku jocīgs ir tavs priekšstats, ka Teeja pati par sevi nevar pastāvēt un tev ir jādod pa seju ikvienam, kas viņai kaut ko pasaka. Es saprastu, ja viņa būtu mirusi un es te atļautos izrunāties, bet... Ak jā, pareizi, tad tava pretreakcija būtu "neadekvāta" ;P
Ir labāki veidi kā izrādīt cieņu pret aizgājēju kā lamāties uz tiem, kas kaut ko par viņiem pasaka. Piemēram, ļoti klasiska tradīcija ir uzrakstīt jēdzīgu nekrologu.
Mēģini saprast ar pirmo reizi - morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija. To parasti piesauc, lai realizētu kādus funkcionālus mērķus (t.i. attaisnotu uzbrukumu citam pilnīgi nevietā).
Kas tad ir dzejnieks? Pastāv desmitiem definīciju vai aprakstu. Es teiktu, ka tas ir cilvēks, kas nepadodas valodas primārajam šķitumam, kuru mums māca sabiedrība (tai skaitā - normas, likumi, principi, utt.). Dzejnieks nepieņem pasauli tādu, kāda viņam tiek piedāvāta no ārienes.
Dzejnieks (un šajā nozīmē arī zinātnieks, filosofs vai mākslinieks ir sava veida dzejnieki) noārda vārdu radīto šķietamību un pārrada veselus valodas segmentus pēc saviem ieskatiem. Dažkārt viss efekts no tā ir tikai publikācija kādā grāmatiņā, dažkārt efekts ir tikpat labi sociāls un var sasniegt milzu apmērus. Katrā gadījumā - dzejnieks noteikti ir tas, kurš spēlējas, nevis tas, kurš atsaucas uz normu kā negrozāmo realitāti.
Kikonijs pats* diezin vai būtu priecīgs, ja viņam kāds mestos virsū un lamātu par to, ka viņš atļaujas izmantot savu radošo brīvību.
Un tā kā cieņa ir rīcības veids, nevis vāvuļošanas stratēģija, tad uzmanies, Ieva, ka tik beigās paradoksālā kārtā nesanāk tā, ka tieši tu attiecībā uz viņa nāvi būsi izrādījusi vismazāko sapratni un vislielāko necieņu pret dzejniekiem vispār un viņu konkrēti.
p.s. Tēja pati lieliski tiek galā, man vienkārši nepatika tava izrunāšanās.
___
* Dzejnieks patiesi mirst tad, kad valoda kļūst iesaldēta; principi un normas pārspēj cilvēcīgu sapratni; cilvēki savā stulbumā kļūst nedzirdīgi. Tad mirst dzejnieks.
Mēģini saprast ar pirmo reizi - morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija. To parasti piesauc, lai realizētu kādus funkcionālus mērķus (t.i. attaisnotu uzbrukumu citam pilnīgi nevietā).
Kas tad ir dzejnieks? Pastāv desmitiem definīciju vai aprakstu. Es teiktu, ka tas ir cilvēks, kas nepadodas valodas primārajam šķitumam, kuru mums māca sabiedrība (tai skaitā - normas, likumi, principi, utt.). Dzejnieks nepieņem pasauli tādu, kāda viņam tiek piedāvāta no ārienes.
Dzejnieks (un šajā nozīmē arī zinātnieks, filosofs vai mākslinieks ir sava veida dzejnieki) noārda vārdu radīto šķietamību un pārrada veselus valodas segmentus pēc saviem ieskatiem. Dažkārt viss efekts no tā ir tikai publikācija kādā grāmatiņā, dažkārt efekts ir tikpat labi sociāls un var sasniegt milzu apmērus. Katrā gadījumā - dzejnieks noteikti ir tas, kurš spēlējas, nevis tas, kurš atsaucas uz normu kā negrozāmo realitāti.
Kikonijs pats* diezin vai būtu priecīgs, ja viņam kāds mestos virsū un lamātu par to, ka viņš atļaujas izmantot savu radošo brīvību.
Un tā kā cieņa ir rīcības veids, nevis vāvuļošanas stratēģija, tad uzmanies, Ieva, ka tik beigās paradoksālā kārtā nesanāk tā, ka tieši tu attiecībā uz viņa nāvi būsi izrādījusi vismazāko sapratni un vislielāko necieņu pret dzejniekiem vispār un viņu konkrēti.
p.s. Tēja pati lieliski tiek galā, man vienkārši nepatika tava izrunāšanās.
___
* Dzejnieks patiesi mirst tad, kad valoda kļūst iesaldēta; principi un normas pārspēj cilvēcīgu sapratni; cilvēki savā stulbumā kļūst nedzirdīgi. Tad mirst dzejnieks.
esi konsekvents - vēlreiz.
man šķiet, ka tu runāji par to, ka līķa sekcija ir baigi ok un par beigtiem dzejniekiem var rakstīt dajebko un atvadīties, kā prot. Bez tam - "Un kā tu zini, ko viņš domā? Viņš neko vairs nedomā. Jo nevar padomāt. Jo domāšana ir dzīva cilvēka īpašība." Tas par to, kas viņam patiktu vai nepatiktu. Vai arī viņš tomēr ir beigts tikai tajā brīdī, "kad normas un principi pārspēj cilvēcīgu sapratni", t.i., tajā brīdī, kad viņš tiek ielikts "izdegušā dzejnieka" stereotipa zārciņā?
un, ja tu sludini "radošo brīvību" un apgalvo, ka "morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija", tad acīmredzami ir pilnīgi OK, ka es izpaužu savu "radošo brīvību" komentāros tā, kā man ienāk prātā. (piezīmēsim, ka es gan necenšos lekt nost no atbildības par pateikto, bet tas, šķiet, tev nav īpaši svarīgi.) un tava nepatika ir tava personiskā problēma, bet tava nespēja būt konsekventam savos apgalvojumos - labs iemesls, lai es varētu par tevi pasmīkņāt.
kas attiecas uz kārtējiem cēlajiem apgalvojumiem par to, kas ir dzejnieks un kā vajadzētu izrādīt cieņu pret dzejnieku - diemžēl man nav instalēta spēja izrādīt cieņu pret kādu tikai tāpēc, ka viņš ir dzejnieks. vai mūziķis. vai santehniķis. vai pseidointelektuālis. es varu izjust cieņu pret cilvēku un es varu izjust cieņu pret darbu, kas ieguldīts kādā lietā, bet ne pret profesiju, hobiju vai birku, kas piekarināta ērtības labad. un ir daudzi gadījumi, kad tieši šo birkas piekarināšanu es uztveru kā necieņas izpausmi. šis bija tas gadījums. un ir - ne bieži, bet ir - gadījumi, kad es izsaku viedokli. šis bija tas gadījums. un ir arī gadījumi, kad es īpaši necenšos izteikties politkorekti. šis bija tas gadījums. es varu sev pamatot, kāpēc es to darīju. es varu pamatot arī Tējai (bet domāju, ka viņa jau aptver šo pamatojumu, tāpēc tas būtu lieki). bet man tas jāpamato tev, jo "morālā atbildība ir tikai fikcija".
man šķiet, ka tu runāji par to, ka līķa sekcija ir baigi ok un par beigtiem dzejniekiem var rakstīt dajebko un atvadīties, kā prot. Bez tam - "Un kā tu zini, ko viņš domā? Viņš neko vairs nedomā. Jo nevar padomāt. Jo domāšana ir dzīva cilvēka īpašība." Tas par to, kas viņam patiktu vai nepatiktu. Vai arī viņš tomēr ir beigts tikai tajā brīdī, "kad normas un principi pārspēj cilvēcīgu sapratni", t.i., tajā brīdī, kad viņš tiek ielikts "izdegušā dzejnieka" stereotipa zārciņā?
un, ja tu sludini "radošo brīvību" un apgalvo, ka "morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija", tad acīmredzami ir pilnīgi OK, ka es izpaužu savu "radošo brīvību" komentāros tā, kā man ienāk prātā. (piezīmēsim, ka es gan necenšos lekt nost no atbildības par pateikto, bet tas, šķiet, tev nav īpaši svarīgi.) un tava nepatika ir tava personiskā problēma, bet tava nespēja būt konsekventam savos apgalvojumos - labs iemesls, lai es varētu par tevi pasmīkņāt.
kas attiecas uz kārtējiem cēlajiem apgalvojumiem par to, kas ir dzejnieks un kā vajadzētu izrādīt cieņu pret dzejnieku - diemžēl man nav instalēta spēja izrādīt cieņu pret kādu tikai tāpēc, ka viņš ir dzejnieks. vai mūziķis. vai santehniķis. vai pseidointelektuālis. es varu izjust cieņu pret cilvēku un es varu izjust cieņu pret darbu, kas ieguldīts kādā lietā, bet ne pret profesiju, hobiju vai birku, kas piekarināta ērtības labad. un ir daudzi gadījumi, kad tieši šo birkas piekarināšanu es uztveru kā necieņas izpausmi. šis bija tas gadījums. un ir - ne bieži, bet ir - gadījumi, kad es izsaku viedokli. šis bija tas gadījums. un ir arī gadījumi, kad es īpaši necenšos izteikties politkorekti. šis bija tas gadījums. es varu sev pamatot, kāpēc es to darīju. es varu pamatot arī Tējai (bet domāju, ka viņa jau aptver šo pamatojumu, tāpēc tas būtu lieki). bet man tas jāpamato tev, jo "morālā atbildība ir tikai fikcija".
un, ja tu sludini "radošo brīvību" un apgalvo, ka "morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija", tad acīmredzami ir pilnīgi OK, ka es izpaužu savu "radošo brīvību" komentāros tā, kā man ienāk prātā.
Sludini, kas tev to liedz. Tikai nevajag aizmirst par paša vēstījuma kvalitāti, citādāk nieks tava radošā brīvība vien ir, ja nespēj no tās neko gūt nedz sev, nedz citiem.
Piezīmēsim, ka es gan necenšos lekt nost no atbildības par pateikto, bet tas, šķiet, tev nav īpaši svarīgi.
Bet tu gan varētu pastāstīt sīkāk - nu, deklarēji, ka tu tagad uzņemies atbildību... un tālāk? Ja no tā nekādas rīcības neseko, tad kāpēc lai tā nebūtu tikai tukša vāvuļošana? Ak tad tu tomēr rīkojies noteiktā veidā? Savā veidā? Bet tā jau visi dara, vai tad ne?
p.s. Un izdegušo zārciņu, starp citu, radīja pašas Kikonija sekotāju ordas... think about it!
Sludini, kas tev to liedz. Tikai nevajag aizmirst par paša vēstījuma kvalitāti, citādāk nieks tava radošā brīvība vien ir, ja nespēj no tās neko gūt nedz sev, nedz citiem.
Piezīmēsim, ka es gan necenšos lekt nost no atbildības par pateikto, bet tas, šķiet, tev nav īpaši svarīgi.
Bet tu gan varētu pastāstīt sīkāk - nu, deklarēji, ka tu tagad uzņemies atbildību... un tālāk? Ja no tā nekādas rīcības neseko, tad kāpēc lai tā nebūtu tikai tukša vāvuļošana? Ak tad tu tomēr rīkojies noteiktā veidā? Savā veidā? Bet tā jau visi dara, vai tad ne?
p.s. Un izdegušo zārciņu, starp citu, radīja pašas Kikonija sekotāju ordas... think about it!
(Reply to this) (Parent)