atmiņas par domām

suic @ 12:08 am: Tiec galā ar sevi!
Baidos, ka līdz acīm diez vai tu nonāksi, bet drusku laika varētu veltīt šim tavam ierakstam.

Frāzes nebija idiotiskas. Drīzāk pats Kikonijs varētu būt bijis mazliet idiotisks. Bet nu tā, pieklājīgas demences normas robežās. Kā reiz mini-nekrologs varbūt bija pat labāks nekā viņam vajadzētu veltīt.

Un ko tad tu pati redzi vairāk par savu "sāpi"? Un kāpēc, lai tas būtu bijis joks? Un pat ja joks? Kas tev par daļu? Sēdi un apglabā viņu kā pati proti. Citi prot citādāk. Vai arī tas tev jāskaidro, ka atvadīties mēdz dažādi... tikpat dažādi kā skatīties.

Līķu izmantošana notiek pat medicīnā. Bet šeit jau nemaz nav līķis. — Un vispār, vēl viens, ļoti jauns dzejnieks, nesen nomira. Tas bija ļoti dzejnieks, trauksmains un skaists, es nezinu, vai viņš no sišanas nomira, bet viņu vispār arī bieži sita. Ai, un vispār, vispār, viņi bieži mirst!

Un kā tu zini, ko viņš domā? Viņš neko vairs nedomā. Jo nevar padomāt. Jo domāšana ir dzīva cilvēka īpašība. Parādi labāk, kur šeit kāds ņirgājas. Vai tu to spēj?

Drīzāk tavu lamu vārdu gūzma liecina par zināmu nespēju tikt galā ar situāciju. Bet varēji taču pastāstīt pati - kāds viņš bija, tas tavs Kikonijs.

// Manās atmiņās nekas daudz par viņu nav palicis - vienreiz viņš intervēja Apziņas Parazītus - bija atnācis piedzēries ar kādu draugu, kaut ko bija sazadzies kafejnīcā, neatceros gan ko tieši. Otreiz iekš Latvijas Radio viņš stāstīja par to, ka esot mūks un visādas citādas gudras lietas.

Var jau būt, ka viņš bija labs kā dzejnieks, bet tas dzejolis, kas ņemts par pamatu kādai AP dziesmai priekš projekta "Aizmigušie", ir diezgan viduvējs.

Un nav jau arī svarīgi, jo diezin vai tu vispār kaut ko saproti, ja jau pat nespēj rast iztēles resursus, lai adekvāti izlasītu rakstu.


p.s. Un ja tev kaut kas nepatīk, tad labprāt paskaidrošu klātienē "tev sejā" par miroņu izmantošanu un citām ar ētiku saistītām lietām.