atmiņas par domām

suic @ 12:13 pm: dzejnieka nāve
Ir labāki veidi kā izrādīt cieņu pret aizgājēju kā lamāties uz tiem, kas kaut ko par viņiem pasaka. Piemēram, ļoti klasiska tradīcija ir uzrakstīt jēdzīgu nekrologu.

Mēģini saprast ar pirmo reizi - morālā atbildība nav nekas cits kā fikcija. To parasti piesauc, lai realizētu kādus funkcionālus mērķus (t.i. attaisnotu uzbrukumu citam pilnīgi nevietā).

Kas tad ir dzejnieks? Pastāv desmitiem definīciju vai aprakstu. Es teiktu, ka tas ir cilvēks, kas nepadodas valodas primārajam šķitumam, kuru mums māca sabiedrība (tai skaitā - normas, likumi, principi, utt.). Dzejnieks nepieņem pasauli tādu, kāda viņam tiek piedāvāta no ārienes.

Dzejnieks (un šajā nozīmē arī zinātnieks, filosofs vai mākslinieks ir sava veida dzejnieki) noārda vārdu radīto šķietamību un pārrada veselus valodas segmentus pēc saviem ieskatiem. Dažkārt viss efekts no tā ir tikai publikācija kādā grāmatiņā, dažkārt efekts ir tikpat labi sociāls un var sasniegt milzu apmērus. Katrā gadījumā - dzejnieks noteikti ir tas, kurš spēlējas, nevis tas, kurš atsaucas uz normu kā negrozāmo realitāti.

Kikonijs pats* diezin vai būtu priecīgs, ja viņam kāds mestos virsū un lamātu par to, ka viņš atļaujas izmantot savu radošo brīvību.

Un tā kā cieņa ir rīcības veids, nevis vāvuļošanas stratēģija, tad uzmanies, Ieva, ka tik beigās paradoksālā kārtā nesanāk tā, ka tieši tu attiecībā uz viņa nāvi būsi izrādījusi vismazāko sapratni un vislielāko necieņu pret dzejniekiem vispār un viņu konkrēti.

p.s. Tēja pati lieliski tiek galā, man vienkārši nepatika tava izrunāšanās.


___
* Dzejnieks patiesi mirst tad, kad valoda kļūst iesaldēta; principi un normas pārspēj cilvēcīgu sapratni; cilvēki savā stulbumā kļūst nedzirdīgi. Tad mirst dzejnieks.