nē, gribu
Nevaru saprast, kas tas par ieradumu uzdot jautājumus nolieguma formā? Interesanti ir tas, ka divgadnieks saprot dubultnolieguma fīču. Teiksiim, ja jautā :"Vai cepumu nevēlies?", viņš atbildēs "nē". Savukārt, ja jautā " vai vēlies cepumu?", atbilde būs "jā". Tiesa, es vados no aksiomas, ka jams vienmēr vēlas cepumu un pilna atbilde pirmajā gadijumā būtu " nē, es ne nevēlos cepumu." Tobiš vēlos.
Katru reizi, kad sanāk runāt ar kādu ārzemnieku, kas runā perfektā latvju valodā, vienmēr ir dīvaina sajūta (ja nezini, ka runā ar ārzemnieku) - valodnieciskais ģeolokators nedarbojas, jo cilvēks nenorij galotnes, kā ventiš, nemīkstina, nelieto ievazājumus un dubultnoliegumus un vispār runā tā, ka komatus var dzirdēt un teikuma struktūru redzēt kā uz delnas. Neviens taču tā nerunā. Lai gan augstāk minētais piemērs rāda, ka tomēr ir kautkāds pamatojums tiem gramatikas tikumiem