Vakarrīt līņāja, šodien pirmā salna. Ceļi smuki apledojuši. Sīcim pa ceļam uz bērnu dārzu kājas slīd, jams pārsteigts - kādēļ ielas slidenas? Sapratu, ka pērnā ziema atmiņā īsti nav, ir tikai nojausma par tādiem konceptiem, kā sniegs un ledus.

Nezinu, vai rotaļas ar vārdiem un valodu ir raksturīgas visiem bērniem un es vienkārši neesmu izaudzis no tam, vai tomēr tas mums saimē asinīs, bet vēl sīcis ir pasācis aizvietot līdzskaņus auto nosaukumos ar "t". "Tottel", "taat", "toltstāgen", "told", "tittsutisi". Daži no apspēlētajiem vārdiem vietējā nevalodā izklausās visnotaļ rēcīgi.

Nevaru saprast, kas tas par ieradumu uzdot jautājumus nolieguma formā? Interesanti ir tas, ka divgadnieks saprot dubultnolieguma fīču. Teiksiim, ja jautā :"Vai cepumu nevēlies?", viņš atbildēs "nē". Savukārt, ja jautā " vai vēlies cepumu?", atbilde būs "jā". Tiesa, es vados no aksiomas, ka jams vienmēr vēlas cepumu un pilna atbilde pirmajā gadijumā būtu " nē, es ne nevēlos cepumu." Tobiš vēlos.
Katru reizi, kad sanāk runāt ar kādu ārzemnieku, kas runā perfektā latvju valodā, vienmēr ir dīvaina sajūta (ja nezini, ka runā ar ārzemnieku) - valodnieciskais ģeolokators nedarbojas, jo cilvēks nenorij galotnes, kā ventiš, nemīkstina, nelieto ievazājumus un dubultnoliegumus un vispār runā tā, ka komatus var dzirdēt un teikuma struktūru redzēt kā uz delnas. Neviens taču tā nerunā. Lai gan augstāk minētais piemērs rāda, ka tomēr ir kautkāds pamatojums tiem gramatikas tikumiem