Uz Daugavpili vairs nezvanīšu.
Zvanu uz Daugavpils filiāli. Paceļ koļļega un sāk runāt latviski (*es tā pie sevis- nu ņičosebe, a kāpēc iepriekšējo gadu tikai krieviski tarkšķēja un latviski ņesapronto*). Šams saka - šodien nestrādāju, man dēls piedzima. Es tur visus - pazdravļaju un usji-susji. Viņš uzreiz - ai, nevajadzēja man precēties (*man acis iekš kuba*), vajadzēja tevi precēt (*acis kubā2*). Es tā - he he, nu tu ko... (*tiek izslēgta flirta poga uz milzu OFF*). Viņš - nopietni, vajadzēja man tevi agrāk satikt, tev tik skaista balss... (*manā telefonklausulē sāk krekšķēt un klepot, jo acis kubā3*).
Koroče, ko es te gribēju teikt. Šonedēļ jau trešais superdžekiņš ar pārāk lielu muti un pašapziņu. Kā Ivete (*tobiš - es*) saka - mēēērgļi.