Lūk, iedomājaties, brauc divi zviedri ar automašīnu kaut kur Auces pusē. Brauc, sagurst, kafija jau beigusies, miegs nāk virsū, visapkārt tikai siena gubas kaut kādas, trīs jau nofotografētas, pārējās 500 kaut kā vairs negribējās. Un visapkārt - tāda brūngana, dubļaina zeme. Un nekādas izklaides. Viesmīlīgie latvieši, protams, gribētu savu viesmīlību kaut kā izrādīt, taču namatēvs jau kuro stundu atspirdzinas ar širlaku, bet namamāte trin tuteni sivēna slaktēšanai, kamēr tas vēl nav nomiris no distrofijas.

Lauka vidū stāv vientuļa rastafari govs, kura pat nakts vidū var parādīt tev faku ar vienu uzacs kustību. Un pilnīgs bezvējš.

Magnuss izkāpj no mašīnas, izvelk savu B&H paciņu, paiet aiz krūma ceļmalā un...iegrimst līdz ceļiem sūdos. "Kas tie par jokiem?", domā Magnuss, skatoties kā džinsi lēnām pazūd kaut kur Zemeslodes kodola virzienā. "Eu?", auro Magnuss, stīvējot ārā kāju no mēsliem - "Who is responsible for this shit?!". Anna jau skrien ārā no mašīnas ar eļļainu lupatu rokā, neuztraucies dārgais, tikai nenogrimsti pavisam, visa Ērebrū ir ar tevi...

Zem zemes dzirdama savāda dunoņa. It kā kaut kur brauktu metro, cilvēki iet uz birojiem , narkodīleri kaut ko čukst ausīs, autobusi brauc uz lidostām... Pēkšņi spilgta gaisma un spalga skaņa ar savu skaņas ātrumu apžilbina abus tūristus līdz viņi paliek kā iemieti zemē, lēnām grimstot aizvien tālāk.

Pēc divām stundām pāris iebrauca "Statoilā" pēc kafijas. Viņi neko neatcerējās, diena bija pagājusi kā kompilācija no vienas sekundes domām, kuras aizslīd īsti tev nepieskaroties. Bet tas bija pirmais kontakts ar Latvijas lauku andergraundu cilvēces vēsturē.