Un tā kādā vakarā pirms iemigšanas es izdzirdu tik skaidri artikulētu frāzi, ka tajā nebija iespējams mainīt ne vārdu, taču tā nebija izrunāta balsī, pietiekami dīvainu frāzi, kura sasniedza manu dzirdi, frāzi,kura vienkārši klauvēja pie loga. Tas bija apmēram tā: "Lūk, cilvēks, kuru logs pārgriezis uz pusēm", taču šī frāze nepieļāva nekādu divdomību, jo to pavadīja vājš vizuāls tēls — ejošs cilvēks, kura ķermeni jostasvietā bija pārgriezis horizontāls logs...