03:04
Mīlestībā tracina tas, ka šajā noziegumā nevar iztikt bez līdzdalībnieka. 
03:12
sēdējām reiz abi (es&Bodlērs) tumšā iztabā pie aizklātiem logiem un dzērām vīnu.
Vienmēr vajag būt noreibušam. Tā ir visa gudrība. Lai
nejustu drausmīgo Laika nastu, kas liec jūsu plecus lejup
un spiež jūs pie zemes, vajag reibt bez pārtraukuma.
Bet no kā? No vīna, no dzejas, no mīlestības - kā paši
gribat. Bet - jānoreibst.
Un, ja kādreiz uz greznas pils kāpnēm, grāvmalas zaļajā
zālē, jūsu istabas krēslainā vientulībā jūs mostaties un
reibums jau ir zudis vai pamazām zūd, - vaicājiet vējam vai
vilnim, vai zvaigznei, vai putnam, vai pulkstenim, vaicājiet
visam, kas zūdīgs, un visam, kas cieš; visam, kas virpuļo,
visam, kas dzied, visam, kas runā; vaicājiet, cik ir pulkstenis;
un vējš un vilnis, un zvaigzne, un putns, un pulkstenis
atbildēs jums:
"Ir stunda, kad jānoreibst! Lai netaptu par cietējiem Laika
vergiem, noreibstiet bez mitēšanās! No vīna, no dzejas, no
tikuma - kā jums labāk tīk."
03:45
Un tā kādā vakarā pirms iemigšanas es izdzirdu tik skaidri artikulētu frāzi, ka tajā nebija iespējams mainīt ne vārdu, taču tā nebija izrunāta balsī, pietiekami dīvainu frāzi, kura sasniedza manu dzirdi, frāzi,kura vienkārši klauvēja pie loga. Tas bija apmēram tā: "Lūk, cilvēks, kuru logs pārgriezis uz pusēm", taču šī frāze nepieļāva nekādu divdomību, jo to pavadīja vājš vizuāls tēls — ejošs cilvēks, kura ķermeni jostasvietā bija pārgriezis horizontāls logs...
04:16
"Mīlestības laiva sašķīda pret ikdienu" uzrakstīja Majakovskis savā pēdējā zīmītē un nošāvās.
05:23
Tas ir puisis bez nozīmes sabiedrībā, tas ir tikai indivīds.
05:27
..un tā vesela gūzma sīku pārmaiņu uzkrājas manī, un pēkšņi vienā dienā notiek īsta revolūcija.
05:34
Es bīstos no tā, kas radīsies, kas sagrābs mani, - un uz kurieni aizraus? Vai tiešām man vēlreiz būs jāiet prom, viss jāpamet likteņa ziņā? Vai atkal pamodīšos pēc vairākiem mēnešiem, vairākiem gadiem - novārgusi un vīlusies jaunu drupu vidū? Es gribētu saprast sevi, iekams nav par vēlu.