sēdējām reiz abi (es&Bodlērs) tumšā iztabā pie aizklātiem logiem un dzērām vīnu.

Vienmēr vajag būt noreibušam. Tā ir visa gudrība. Lai
nejustu drausmīgo Laika nastu, kas liec jūsu plecus lejup
un spiež jūs pie zemes, vajag reibt bez pārtraukuma.
Bet no kā? No vīna, no dzejas, no mīlestības - kā paši
gribat. Bet - jānoreibst.
Un, ja kādreiz uz greznas pils kāpnēm, grāvmalas zaļajā
zālē, jūsu istabas krēslainā vientulībā jūs mostaties un
reibums jau ir zudis vai pamazām zūd, - vaicājiet vējam vai
vilnim, vai zvaigznei, vai putnam, vai pulkstenim, vaicājiet
visam, kas zūdīgs, un visam, kas cieš; visam, kas virpuļo,
visam, kas dzied, visam, kas runā; vaicājiet, cik ir pulkstenis;
un vējš un vilnis, un zvaigzne, un putns, un pulkstenis
atbildēs jums:
"Ir stunda, kad jānoreibst! Lai netaptu par cietējiem Laika
vergiem, noreibstiet bez mitēšanās! No vīna, no dzejas, no
tikuma - kā jums labāk tīk."