Maldoties starp satraucošām atmiņām un mēģinājumu atbrīvoties no visa liekā un traucējošā, precīzāk no sapņiem par Tevi...uzkāpu uz balkona uzvilkt pāris dūmus...dziļa ieelpa un izelpa. Lēnām paveros naksnīgajās debesīs mēģinot sameklēt atbildes un pulsējošajiem jautājumiem, debesis kā vienmēr nodevīgi mēmas un skatiens gausi pārslīd ielas līkločiem...līdz nemanot atduras pret harmoniski soļojošu pāri, paiet pāris sekundes un vīrieša aprisē pamazām atpazīstu Tevi..Tevi, kurš pirms dažām nedēļām turējis mani ciešos apskāvienos, ļaujoties sirdi saviļņojošām sarunām un kaisles pilniem skūpstiem...Es stāvu pāris metrus augšā un rezignētā mierā noskatos kā Tu šajā brīdī paej garām saķēries rokās ar citu sievieti...vienīgais kas prātā pazib: Kāpēc manī ir tāds miers, atbrīvotības un skaidrības sajūta...ja pēdējās nedēļās Tu kā tāds terminators demolēji itin visas prāta un sirds šūnas...Cigarete lēnām nodziest, skatiens vēl uz brīdi pakavējas pie aizejošā pāra soļiem un atveru durvis, lai dotos atpakaļ istabā un aizrautīgi turpinu 60. gadu franču kino montāžas semantiskos pētījumus.