Visu dienu rakstu, rakstu un rakstu, lasu, lasu un lasu - Ibsens, Strindbergs, Šekspīrs, Bernards Šovs, Sartrs un vēl daži senās grieķijas dramaturgi...No vienas puses priecājos, ka akadēmija uzliek tik lielu spiedienu, jo tas liek apjaust cik daudz es spēju paveikt, ja ir nepieciešamība, bet tie tempi un rāmji kādos jāiekļaujas rada konkrētu apjukumu un tēlu/saturu pārklāšanos. Kaut zinu, ka cilvēka prāta potenciāls ir neierobežots, tomēr jūtu, ka nespēju pilnvērtīgi un ar pilnu atdevi katru lietu pienācīgi sagremot. Tādā paviršā steigā visam skrienu garām, pūloties sagrābt pēc iespējas vairāk, mēģinot saštūmēt prātā visu,visu,pēc tam cenšoties ar varītēm spiest laukā analītiski vērtējošu sulu, par kuras saturisko kvalitāti sākumā priecājos, bet pēc pārlasīšanas rodas atkal jauns vērtējums un kritiskā attieksmē lauzu galvu par īsteno iespējamo patiesību iznākumā, jo redzu ka katrs arguments ir tik nestabils, ka to iespējams izķidāt neskaitāmās daļiņās un rezultātā draud variants nenonākt ne pie kā konkrēta...un saprast,ka neko nav iespējams saprast savā pilnīguma un ideālisma meklējumos.
un vispār nespēju sev piedod, ka šodien neaizgāju uz Mirušajām dvēselēm. Nobijos no puteņiem un sastrēgumiem.