kaut kas, kas nepakļaujas vārdiem ir mans veselais saprāts, dzīvotgriba, līdzjūtība, cilvēku mīlestība, piedošana, pieņemšana, izpratne. Ļoti daudz sajūtas nepakļaujas vārdiem.
bet kāpēc par godu šīm izpausmēs būtu jāceļ zelta mošejas, tempļi, baznīcas? jākrīt ceļos? jānogalina citi? kāpēc neveiksmēs jāvaino liktenis/dieva griba, nevis jameklē racionāls risinājums?