Kathe Kollwitz (tapetes_puksts) rakstīja, @ 2016-05-14 08:36:00 |
|
|||
Neskatoties uz savām šaubām un 37,6 temperatūru tomēr piedalījos Rīgas foto
mēneša portfolio review. Biju drausmīgi neizgulējusies un satraukusies.
Pirmā eksperte bija The Carvert journal redaktore Anastasiia
Fedorova, kura pilnīgi negaidot izrādīja diezgan lielu ieinteresētību, Viņai
patika visas bildes un stāsta slāņi, vismaz viņa tā teica. Turklāt iedeva savu
vizītkarti un palūdza manu e-pastu, sakot, ka mums noteikti jāsakontaktējas, jo
šeit ir publicējams materiāls.
Minskas Fotogrāfijas mēneša direktors Andrejs Lenkevičs piesējās fotogrāfiju
dažādajiem stiliem, un arī tam, ka ir miksētas melbaltās un krāsainās. Viņš arī
atlasīja tās bildes, par kurām es biju vismazāk pārliecināta, bet pieminēja
Tarkovski un Nenu Goldinu.
Žurnāla YET redaktors Salvatore Vītale likās diezgan sajūsmināts par to, ko
daru. Bija priecīgs par tik emocionālu un patiesu stāstu, uzdeva ļoti daudz
personīgus jautājumus un teica, lai vairāk pievēršu uzmanību arī brālim.
Savukārt Amsterdamas fotogrāfijas muzeja Foam kuratore Kima Knopersa nevienā
bildē neredzēja sasaisti ar mani un manu vēlmi konstruēt iedomātas fotogrāfijas
no pagātnes. Pamatojumam, kāpēc es daru to, ko daru, man likās svarīgi uzsvērt,
ka no bērnības man nav saglabājusies neviena fotogrāfija ar sevi, jo neviena
nav tikusi uzņemta. Un šī apsēstība ar ilggadējo pusbrāļa un pusmāsas fotografēšanu
ir kā mēģinājums atrast savu bērnības attēlu, kas ir neiespējami, tādēļ šis
process visu laiku turpinās. Viņa redzēja vienīgi 2 glītus un pārāk nopietnus
bērnus un, ka pēc dažām nosacīti intīmajām abu kopbildēm varēja nolasīt, ka
viņi ir brālis un māsa. Viņa ieteica, lai apskatos Willem Popelier, kuru tagad
pētu un nevaru saprast, kāda tur varētu būt saistība ar manu darbu. Ja nu
vienīgi tāda, ka tādā veidā viņa norādīja, kas viņu interesē, un, lai es arī
labāk mēģinu darīt kaut ko konceptuālu (?).
Īstenībā šāds pasākums ir visai nogurdinošs un katram nākamajam ekspertam
bija arvien grūtāk atklāties un vispār kaut ko stāstīt. Tallinas Fotomēneša direktori
Lauru Totsu man jau bija grūti uztvert. Viņa daudz runāja par attēlos redzamo
interjeru un, ka pietrūkst bildes, kur nebūtu viņu, bet gan viņus raksturojoša vide vai elementi.