Palasot Tavas apceres paliek tāds iespaids, ka baigi iespringsti uz šo te analītiku, racionalitāti, mēģinājumiem skaidrot lietu dabu un citām tāda veida izklaidēm.

Bet tās dusmas ir par ko?

Man arī ir lietas, kuras vēlos sasniegt (gan ilgā, gan arī nedaudz īsākā termiņā), bet kaut kā gadu gaitā esmu pārliecinājies, ka tas plāniņš pildās labāk, ja tam vienkārši ļauj notikt un pārlieku necenšas cīnīties pret dzīves ieviestām korekcijām, bet gan efektīvi pārplāno tālāko.

Tāpat ir baigi foršs tas brīdis, kurā izdodas saprast, ka laikam tomēr ir īpašības, kuras nemainīsies (nu, es, piemēram esmu baigi noskaņots pret autoritātēm un veco laiku hierarhiju, tāpat arī samērā slinks un ne pārāk kārtīgs). Protams, šo apzinoties, nākas atmest kādu daļu no iepriekš izsapņotajiem ideālās dzīves scenārijiem, bet tas nav būtiski, jo uz katru mērķi ir vairāk par vienu ceļu un vienkārši vajag piemeklēt tos, kuri ir vairāk atbilstoši situācijai.

Tāpat arī būtiski ir tas, ka ne visiem viss ir dots un ne visiem viss sanāks. Piemēram, ja baigi trīc rokas, tad nekāds baigais ķirurgs tur nesanāks. :)

Banāli izsakoties - vajag atrast savu vietu. :D

Es baigi negribu izklausīties pēc kaut kāda guru un iemācīt dzīvot, bet vienkārši pirms kādiem gadiem pats par šo visu domāju un esmu izdarījis kaut kādus secinājumus.