tu esi kā neizbrienošs mežs, kurā pati visu laiku esi apmaldījusies
Tu esi nelaimīga tikai tādēļ, ka visu laiku mēģini būt kaut kas cits, nevis tu pati.
Tiklīdz tu sāc sevi pieņemt un darīt to, kas tevi patiesi interesē, ieklausoties savā balsī, pieņemot lēmumus, balstoties tikai pēc savas iekšējās pārliecības, tu taču iegūsti uzreiz izteiktāku mieru un skaidrību.
Visi, kuri tevi mēģina mainīt, kritizēt, ieteikt dažādas lietas, ierobežot..visi viņi balstās tikai pēc saviem likumiem, nenojaušot, nedomājot par tavām vajadzībām, iekšējo konstrukciju. Lielākoties visi, kuri mēģina kādu mainīt izmanto vienu pelēku, ierobežotu mērauklu, kurai pakļaujoties tu lēnām sāc smakt un zaudēt sevi un savas vēlmes, jo pēkšņi tevi aptver žņaudzoša kauna sajūta par savām domām un sapņiem, jo liekas, ka tie ir nepareizi, ja jau tik ļoti atšķiras.
Turklāt tu esi sev uzbūvējusi miljons maskas, ka pati bieži vien apmaldies savās vajadzībās un sevis izpratnē.
Mainīties ir labi. Mainīties ir nepieciešami. Tikai ir milzīga atšķirība, vai tas notiek balstoties tevī notiekošajās revolūcijās, vai akli sekojot kādai iedomīgai autoritātei.