Ja blakus ir pēc manām domām zinošāki, kompetentāki cilvēki, tad man automātiski ieslēdzas bezpalīdzīguma stāvoklis:ko tad es, es taču neko nezinu, viņi zin labāk,izdarīs ātrāk, ko es te tizlošos visu priekšā ar saviem mēģinājumiem un smīdināšu tautu un tad viss tiek izdarīts manā vietā. cilvēki turpina justies zinoši un kompetenti un es nezinoša un nekompetenta. Savukārt, kad esmu iemesta absolūtā izolācijā (labi,pašas apzinātā izvēle) un vienkārši neeksistē variants, ka kāds palīdzēs ar problēmu tikt galā manā vietā, tad arī pēkšņi izrādās, ka pati varu visu atrisināt un izdomāt un tā ir daudz interesantāk, kaut arī es to,protams, daru daudz ilgāk un paralēli daudz kas tiek sabojāts, kur atkal jādomā, kā to salabot. bet kaut ko tādā veidā es varu sākt domāt un darīt, kad esmu pilnīgi viena un kad zinu,ka nepastāv iespēja, ka kāds varētu pēkšņi atnākt,vērot, komentēt, kritizēt.
jebkurš komentārs noslaktētu jebkuru manu darbošanās motivāciju. kāpēc tā ir? es nesaprotu. bet tā man ir jau kopš rašanās pirmsākumiem un es nekādi nevaru izmainīt šo iezīmi-pilnīga bezpalīdzība sabiedrībā, bet lieliska problēmu risinātāja vienatnē.