pēkšņi iedomājos, ka jau nāktos kaut kur aizbraukt tālu prom uz ilgu laiku, patiesi tā no sirds pietrūktu tikai mazās māsas un brāļa un divu draugu.
es vispār nemāku dziļi pieķerties. visu laiku tik viegli pārslēdzos. nezinu vai priecāties vai skumt, ja nav neviena pēc kā ilgoties, jo lielākoties gandrīz nekas neatstāj paliekošus nospiedumus. un ja cilvēki dodas prom vai pārtrauc komunicēt, es to pat nepamanu. vienalga.
pārāk ātri vienu etapu nomaina nākamais. it kā nepārtraukti prātu darbina neskaitāmas situācijas un cilvēki, bet tie visu laiku ir citi, kas pārklājas pāri viens otram, ka vairs nespēju saprast, kas patiesi ir būtisks, līdz vienā mirklī apjēdzu, ka nekas.