domas, kas ar laiku jāizvērš, bet tagad nav laika:
1)saskatījos skaistus skatus, bet cik ilgi viņi strādās? vai arī par to nav jēgas domāt, jo tūrisms nenozīmē neko vairāk par šo mirkli.
2)izlasīju Kutzē Negodu un pieņēmu lēmumu: nepatīk mūsdienu bukeriešu proza. vismaz tas viens novirziens, vienkāršā nepaplašinātā "it kā" realitāte bet patiesībā kaut kāds sviestains skats uz dzīvi ("dace atspiedās ar muguru pret priedi un izbēra no groza sēnes");identiskas "es" sajūtas (atsvešinātība un fiziskums (īpaši attiecībā uz seksu), mērenība visās dzīves jomās),aprēķinātā pieskaršanās sociālajai problēmai. Rots,Kutzē,Makjuens,Naipols,kas vēl, ejiet jūs visi!!tur vairs nav NEKĀDAS magijas.lidmašīnā izlasīju interesantu NewYorker rakstu,kur citēts tas,ko par šo visu ir jau ir pateicis Barts. http://www.newyorker.com/arts/critics/atlarge/2010/03/15/100315crat_atlarge_wood; nepiekrītu autoram punktos, kur viņš nepiekrīt Bartam. Viņš saka tā - "bet nevar taču noliegt to, ka tā tas arī notiek, dace atspiežas ar muguru pret priedi!" - (Convention may be boring, but it is not untrue simply because it is conventional) - lūk, tas jau liecina par kaut kādu degenerāciju!tāda spriešana der politikā un filmu industrijā, bet neder literatūrā! dzird viedokļus, ka proza drīz mirs, jo cilvēki tikai skatīsies filmas.ja viņi domā rakstīt ŠITĀ, es arī vairs nelasīšu. jo šitāda proza neko nepievieno "story", pat atņem. galvenā varoņa "sarežgītā" un "smalkā" iekšējā pasaule kļuvusi tik vienkārša, ka rakstiskā formā kaitina, tipa, kas, viņi mani par idiotu uzskata? daudz spēcīgāk to varētu parādīt ar labu aktierspēli, ļaujot secinājumus izdarīt skatītājam pašam.