teicamnieku salā
varētu jau teikt arī savādāk - ar žurkām sienies, par žurku paliec, banāni nekad nav bijuši knipelētaji, vienmēr maukuši uzreiz ar revolūciju, bet tā nu man šeit tagad ir un to es daru. es jau teicu, ka šim darbam vajadzīgo profesionālo kvalifikāciju esmu guvusi vidusskolā. bet vienu lietu es skolā tomēr neiemācījos, var pat teikt, nepadevās un šķita pazemojoši pie tā piestrādāt, tādēļ arī nekad nebiju teicamniece, un šobrīd tieši tas man sit ar pieri pa saulīti. manu darbu lielākais trūkums ir tas, ka nav konsekventu pieturzīmju un ir drukas kļūdas, piemēram, divās no 22 zemsvītras piezīmēm bezgalīgi garā saīsinājumā aiz viena no gadaskaitļiem nav pielikts punkts. vai 1 no 3 dokumentu apzīmējumiem nav slīpināts. un tas šeit tiek uzskatīts par daudz trakāku grēku kā neveikls formulējums. šeit to sauc tā - "nav kvalitātes". mentors ik pa laikam skumji nopūšas - ai ai, saņemies beidzot. tu vari līst ārā no muguras, pārbaudīt katra latviešu valodas vārda patieso nozīmi, nekad neteikt "nepieciešams" un "izmantot", nelietot ciešamo kārtu un nerakstīt lietvārdu, ja tā vietā var rakstīt darbības vārdu, bet ja nav kvalitātes, tad nav! kad gāju 2. klasē, vienreiz skolotāja Lapaine pārsvītroja manu matemātikas mājasdarbu un pierakstīja klāt - pavirši, divi. jā, atzīstu, cipariņi neturējās rūtiņas robežās un bija daudz ķēpājumu. es toreiz raudāju, mamma arī bāra, bet man bija liela netaisnības sajūta, ka uzdevumi nav pat pārbaudīti. tā te ir.