Briseles iedzīvotāji joprojām nav pielāgojušies sniegiem. nedz bērniem ir kamaniņas, nedz distancenītes, nedz mazās slēpītes, ar ko parkā dauzīties, nedz pieaugušajiem ir sniega lāpstas vai sniega tīrītāji ielām. vakar redzēju pirmo sniega vīru - līdz šim vienīgo, viņš bija tik maziņš, maziņš, apmēram ceļu augstumā, ļoti aizkustinošs un nobijies. vienu dienu man pa priekšu parkā gāja viens ierēdnis, kurš pasaulei demonstrēja, ka viņš ir izgudrojis maiņas apavus - kājās bija zābaki, bet pie rokas, pilnīgi atklātā, caurspīdīgā maisiņā - smalkās kurpes. es to stāstu tādēļ, ka vispār cilvēki šeit nezina, ko nozīmē maiņas apavi - arī bērnudārzā bērniem neko neliek pārvilkt. vēl ir smieklīgi, kā visas smalkās dāmas pie tā glaunā mēteļa velk sniega zābakus, tā sauktos "snow boots", uz nenormālas platformas un spilgtās krāsās, pokemoniskus. savukārt kungi pie uzvalka mēdz pievilkt tādus hailandera stila gumijniekus, haki zaļus līdz ceļgaliem.