bijušais kolēģis Andrew, nu es nezinu, varbūt viņam ir 50 gadi un varbūt 60, arī iepriekšējā ieraksta minētās vēstules autors, viņš ir EN redaktors; kaut kas starp vikingu un hipiju un Jēzu, vienmēr staigā ādas vestēs un kovboju cepurēs, tas, kuram viss darbagalds ir nokrauts ar veciem pulksteņiem, kurus viņš remontē brīvbrīžos un kurš man uzdāvināja paša restaurētu 1970 gada vintage Omega (vienkārši tāpat). viņš arī ir tas, kurš raudāja Brexita dēļ. viņam pirms gada nomira sieva ar vēzi un viņš palika viens ar 14gadīgu meitu un ap to laiku iereģistrējās arī feisbukā un ik pa laikam postoja fanī ierakstus no viņu kopīgās dzīves, kā cilvēks, kurš pirmo reizi fulltaimā nodarbojas ar mājsaimniecību, un tā meita vienmēr zem ierakstiem krindžoja - "dad take it down already"; "the whole world doesn't need to know".
tātad šorīt viņš ir vienkārši ielicis 50-60gadīgas simpātiskas sievietes bildi un klāt pierakstījis:
Introducing Vicky Payne, a decidedly female person, who seems not only ready, but determined, to take me up as a going concern despite my obvious drawbacks. Can’t claim to fathom why, but delighted anyway.

es tikai gribēju teikt, ka es nekrindžoju nevienu brīdi. tas ir eksistences līmenis, kuru sasniegt man nozīmētu sasniegt gandrīz visu.