nekad nesapratīšu cilvēkus ar privātīpašnieku tieksmēm, no kurienes tam aug kājas, kur viņi atrod pārliecību spraust tādas robežas? piemēram mans kolēģis, kurš it kā ir vēl aizņemtāks un multi-tāskingāks par mani, atrod laiku uzrakstīt iniciāļus gan uz savas piena pudeles ledusskapī, gan uz sava žurnālistu kontaktu kataloga (ar kuriem mēs visi vislaik maināmies un aizņemamies, jo uz 20 darbiniekiem piešķirti tikai 10), un, lai arī esam tipa draugi un tuvākie darba partneri, tā jocīgi noreaģē (tipa pajoko tipa pa pusei nejoko) katru reizi, kad prasu, vai varu paņemt piemēram vienu no viņa banāniem (ir vēla nakts komandējumā, veikali tālu un mēs abi strādājam pie kopīga projekta). arī ik pa laikam pasaka kaut ko jocīgu kā "no hard feelings" kad "mans" jautājums redakcijas prioritātēs ir augstāk par viņējo. it kā šis stāsts būtu par ierēdņu feelings nevis to, kas patiešām interesē sabiedrību.