![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
eos:
Nodaļa nulla “Saknes”
Šajā stāstā darbojas vairākas personas. Viņš – stiprā dzimuma pārstāvis, vīrišķās enerģijas nesējs, pseidovaronis. Pārējās parādās vēlāk, kad viņš ir izgājis pietiekami daudz iniciāciju.
Katram cilvēkam ir dzimta, un tai ir gandrīz bezgalīgi dziļas saknes līdz pat pirmajam cilvēkam. Viņa gadījumā māte bija dzimusi Liepājā, Latvijā 1954.gadā. Tēvs 1960.gadā. Māte bija vienīgais bērns ģimenē. Mātes tēvs (Viņa vectēvs) krāpa viņa vecmāmiņu, un vectēvu PSRS partija tāpēc piespieda šķirties no Viņa vecmāmiņas un apprecēt to sievieti, ar ko Viņa vectēvs krāpa Viņa vecmāmiņu, jo tā sieviete bija palikusi stāvoklī.
Tāpēc Viņa mātei bērnībā un lielu daļu dzīves nebija normāla tēva, bet gan alimentu maksātājs.
Viņa otra vecmāmiņa, no tēva puses, 1972. gadā nomainīja dzimtas uzvārdu. Tāpēc Viņa tēvam arī tika mainīts uzvārds. Taču likteni nomainīt laikam nevar ar uzvārda maiņu. Uzvārdā bija iekšā vārds “nāve”, tāpēc to vajadzēja mainīt.
Tāpēc viņa paša tēvs 1972. gadā tika pie jauna uzvārda, jo Viņa vectētiņš, Viņa tēva tēvs, jau bija miris uz to brīdi un nevarēja iebilst dzimtas uzvārda maiņai. Tāpēc, kad Viņš piedzima 1987. gadā, Viņam bija vecmāmiņas izdomātais, jaunais uzvārds, tāpat kā Viņa tēvam.
Viņa tēvs 1985. gadā radīja pirmo bērnu no attiecībām, kas nebija ar Viņa māti. Šo pirmo bērnu, Viņa pusbrāli, sieviete, kas to dzemdēja, upurēja, lai varētu nodarboties ar melno maģiju un izmantot burvju grāmatu, kurā iekšā, kā ļaudis par tādām grāmatām runā, bija lāsti un citas pamācības, kā pieburt sev vēlamo.
Tāpēc Viņa tēvs 1985. gada beigās palika bez pirmā dēla. Viņa tēvs bija precējies ar šo sievieti, un, pat pēc viņu pirmdzimtā upurēšanas, palika ar viņu kopā. Pagāja nepilns gads, un Viņa tēvs apsvēra tomēr šķirties. Tad Viņa tēvs satika Viņa māti, un krāpa savu sievu ar Viņa māti, kurai bija solījis, ka šķiršoties no sievas. Taču šī sieviete, kas bija upurējusi savu pirmdzimto, uz to brīdi jau atkal bija gaidībās un tomēr panāca, pierunāja Viņa tēvu nešķirties. Tā nu Viņš palika bez tēva, un arī viņam bija alimentu maksātājs.
Viņa māte 1987.gadā, kura bija paļāvusies, ka Viņa tēvs drīz šķirsies, jo viņš tā bija solījis, nu bija pie “sasistas siles”. Ar zīdaini uz rokām, naivi paļāvusies uz vīrieša godavārdu, kas bijis bez seguma. Viņa tēvs vien noteicis “Situācija mainījusies. Nešķiršos tomēr. Alimentus maksāšu.” Turklāt izrādījies, ka Viņa tēvs uzturējis sakarus ar abām grūtniecēm vienlaicīgi. Lūk, stāsta galvenā varoņa tēvs ir šāds cilvēks.
Tāpēc arī Viņš ir Viņš. Viņa tēvs un vectēvs abi krāpa savas sievas, un Viņš tāpēc sev nosolījās, ka būs pirmais vīrietis dzimtā, kurš cienīs sievietes.
Sievietes necienīt var arī citos veidos. Piemēram, Viņa vecmāmiņai bija trīs māsas. Divām vīri bija dzērāji un agresīvi pret sievietēm, toties trešais, tikai viņam saprotamu iemeslu dēļ, atteicās precēties un uzstāja, ka grib palikt civilattiecībās, kaut tajā laikā, 1945. - 1998. gadā, tā sabiedrībā pieņemts nebija. Dzīvoja kopā ar Viņa vecmāmiņas māsu apmēram piecdesmit gadu, taču neprecējās. Dažreiz krāpa. Varbūt tāpēc neprecējās, lai justos mazāk vainīgs, kad krāpa. Varbūt.
Viņš nāca no pedagogu un mediķu dzimtas pa mātes līniju, bet tēva pusē bija amatnieki, un Viņa tēvs bija būvuzraugs.
Viņa māte 1974.gadā pārcēlās uz Rīgu, lai studētu un strādātu augstskolā par pasniedzēju pēc studiju beigām. Visa Viņa dzimta pa mātes līniju palika Kurzemē.
Viņa dzimta pa tēva līniju nāca no Latgales, taču tēva tēvs bija miris jau, un vecmāmiņa, tēva māte, bija psihiski slima. Viņa tēvam bija brālis, kurš nekontaktējās ne ar vienu, viņa eksistence bija vienīgais, kas par viņu bija zināms.
Tā nu 1987. gadā, Viņa mātei vēl dzīvojot studentu kopmītnēs kā augstskolas pasniedzējai, jo toreiz šīs kopmītnes bija arī dienesta viesnīca, Viņš nāca šajā pasaulē un sākumā jutās diezgan labi, jo studentu kopmītnēs Viņa mammai bija draudzenes, kas varēja kaut mazliet pieskatīt zīdaini.
Taču drīz situācija mainījās, sabruka PSRS, studentu kopmītnes likvidēja, un Viņa māte 1990.gadā bija spiesta pārvākties uz komunālo dzīvokli Rīgā, Ģertrūdes ielā, lai tur viena ar divgadīgu bērnu censtos izdzīvot. Tajā laikā aizvien abas dzimtas līnijas bija Kurzemē un Latgalē. Viņam paveicās, ka mammas draudzenei bija papildus piens, tāpēc Viņam bija, ko ēst.
Ar to sākās Viņa mātes, vientuļās mātes dzīve, kura pēc 33 gadu vecuma bija lielā mērā veltīta Viņam.
Viņš bija ļoti ekstraordinārs bērns. Viņš bērnudārzā rēķināja matemātiku, jo no vectēva Viņam bija liela indeve negulēt dienas dusu, pieprasīt pieaugušajiem uzdevumus, ko rēķināt, un, ja tie viņam nedeva un nerakstīja uzdevumus, skaļi raudāt un traucēt bērnudārza grupiņas dienaskārtību. Viņš bērnudārza vecumā iemācījās lasīt, spēlēt šahu, sāka iet šaha skolā. Tur arī iemācījās rakstīt.
Viņš visiem uzdeva ļoti neērtus jautājumus no sērijas: “Vai tad Tu neredzi, ka cilvēki Tev apkārt melo un smaida, acīs skatīdamies?”. Grāmatu “Laulības seksuālā dzīve” Viņš atrada mājas bibliotēkā jau piecu gadu vecumā, tāpēc tipiskais jautājums par bērnu rašanos bija Viņam skaidrs jau ļoti agri.
Kā minēts, Viņš bija matemātikas skolotāja mazdēls un zinātnieces/pasniedzējas dēls. No tā cēlās Viņa gribēšana uzzināt visu, izlasīt visu, saprast visu un noskaidrot patiesību, jo bija skaidrs, ka liela daļa pieaugušo melo. Vai vismaz noklusē. Kāpēc? Jo sabiedrībā tā pieņemts. Ka par daļu lietu drīkst melot, tikai par dažām nedrīkst.
Dziļākas nianses gan Viņš bērnudārza un skolas pirmajos gados nesaprata. Par tām mājas bibliotēkas grāmatā “Filozofijas pamati” arī nebija. Taču tajā grāmatā bija daudz cita kā laba. Viņš grāmatas burtiski “aprija”, lasot ar ātrumu sešdesmit lapaspušu stundā. Viņam patika slimot, jo tad varēja neiet uz skolu un tikai lasīt grāmatas.
Bērnudārzā Viņš arī iemācījās angļu valodu tik daudz, lai spētu izlasīt dažādus uzrakstus un citātus šajā valodā.
Viņam kopumā bija ļoti skaista bērnība, ja vien – Viņa vecmāmiņu, pašu ārsti, citi ārsti uz operāciju galda nebūtu sabendējuši nolaidības dēļ. Vecmāmiņai bija tikai ap piecdesmit gadu, kad Viņa šādā veidā aizgāja.
Ja vien viņam būtu bijis tēvs, vectēvs, vai kaut viens radinieks Rīgā, kas atvieglotu mātei dzīvi, pieskatot šādu super zinātkāru, hiperaktīvu, čīkstulīgu bērnu.
Ja vien viņam būtu bijuši lauki. Jo aizbraukt pie radiem uz Liepāju, Latvijas trešo lielāko pilsētu, tas nebija kā uz laukiem.
Ja vien Viņa mātei būtu bijis vairāk naudas. Nemaksāja 1992. gadā pasniedzējiem daudz. Turklāt viņš bieži slimoja ar nerviem, jo nespēja paciest bērnudārza rutīnu, kur viņam neļāva ne rēķināt, ne lasīt grāmatas. Spēlēties ar klučiem vai rotaļu auto viņam neinteresēja, viņš no tā piecu gadu vecumā sen bija izaudzis.
Ja vien komunālā dzīvokļa kaimiņiene nebūtu bijusi enerģētiskais vampīrs, kas centās ar Viņa māti kašķēties katru dienu par visabsurdākajiem sīkumiem. Viņam riebās šī sieviete, tāpēc Viņš centās pavadīt visu dienu šaha skolā. Piecgadīgam bērnam tas nepienācās, un tas Viņu sarūgtināja.
Ja vien viņam būtu bijuši draugi. Viņa mātei nebija daudz laika draudzēties, komunālajā dzīvoklī nebija vietas, kur aicināt ciemiņus, Viņam bija viens draugs, kurš bija par viņu trīs gadus vecāks, un arī tas bija lieliski.
Tomēr atskatoties uz to visu no nākotnes skatpunkta – daudziem bērniem 1990.tajos gados trūka pilnas ģimenes. Daudzi pārtika no kartupeļiem un rupjmaizes. Daudziem trūka mīļu vecmāmiņu un vectētiņu. Viņš tomēr bija Latvijā, valstī, kurā bija miers un relatīva pārticība. Tikai Viņš to kā mazs bērns neapzinājās. Nemācēja vēl būt pateicīgs par to, kas ir.
