mapats:

-Kara laikā panikas cēlājus nošauj.

-Ja aitas varētu balsot, tās balsotu par savu saimnieku, jo tas viņas baro un aitām neuztrauktu tas, ka saimnieks viņas vēlāk nokaus.
-Jo vairāk zini, jo konspiratoriskāks izskaties apkārtējiem.
-Ja pirkšanu un pārdošanu kontrolēs valdība, tad pirmā lieta, kas tiks pirkta un pārdota ir valdība.
-Sievišķība nav kleita.
-Politiķus saprast ir ļoti vienkārši. Viņi risina savas problēmas, nevis vēlētāju. Pirmā politiķa problēma ir tikt ievēlētam, otrā - pārvēlētam, trešā un nākošās nav svarīgas.
-Lasītājs nezags un zaglis nelasa.(Irakas grāmattirgotāju teiciens)
-Ja nedrīksti apstrīdēt - tā nav zinātne, ja nedrīksti apspriest - tā ir cenzūra, ja nevari izmantot - tas nav īpašums, ja nevari aiziet - tā ir verdzība.
-Komunisma atbalstīšana ir sociopātijas tests. Ja zini, ka komunisti nogalinaja 110 miljonus cilvēku un saki - bet tas nebija īsts komunisms, tad jā, esi sociopāts.(S.Molyneux)
-Kā tas nākas, ka komunistu mēslus publicē visādi lūzeri.

covid_19:
tā padomāju .... nu sūds ar tiem rietumiem un orkostānu, taču ja kaut kas sāksies, tas būs tālu no šejienes vai nebūs vairs svarīgi

bet joda pilulas jāsāk lietot mirklī, kad sākas - nu tālumā, vismaz nedēļu pirms

un pat, ja sāksies tālu un mums būs tas laiks, vai aptiekās būs pieejamas pilulas


silts ieteikums sev un citiem, pilulas iepirkt neuzkrītoši jau tagad - noteikti bankrotā neiedzīs - derīgas būs, bet, kad sāksies jezga irānā, jūs zināsiet, ko darīt

neesmu baigais atomieroču specs, bet ko saka bijušie padomju speci, nu mērījums uz īkšķi, vismaz nedēļu pirms un nedēļu pēc un tad jau ko saka radio, jo kaujas radioaktivitāte ir kas cits no atomreaktoru radioaktivitātes, tur pēc noklusējuma ir stundās vai dienās mērāma kaite

te būs vēres
https://www.health.ny.gov/environmental/radiological/potassium_iodide/fact_sheet.htm

covid_19:
mja te kaut kādi husīti iepirda pa izraēlu ar irānas raķetēm (lasi irāna iepirda) un pat trāpīja

tas žīdus nepatīkami pārsteidza un viņi sāka atpakaļ bliezt ar ļotakiem, amīši ar izmantoja iespēju izklaidēties

tomēr mosada šefs saka, ka jādauza nevis jordānija ar viņas husītu aborigēniem ar kociņiem un kamieļiem, bet irāna

kā saka pats labākais laiks, tauta neapmierināta pret hidžābu politiku un enerģijas trūkumu, jā skolas slēgtas siltuma nav elektrības pa retam

karoč gaidām jaunumus

tas, kurš nesaprata, pavērojiet, kādas darbības rietumi veica otrā pasaules kara laikā - militāri saucas kara teātra veidošana

- hamas nav, ček
- hezbolas nav, ček
- aiz tā turcija uztaisa sīrijas nav, ček (bez diviem iepriekšējiem nevarētu)
- irākas nebija un nebūs - ček
- pretgaisa aizsardzība, kas versta pret rietumu ļotakiem, libāna nav, sīrija nav irāka nav - tripleček
- eeee abbebet irānā jau arī nav pēc pēdējās izraēlas izklaides ar atomuzņēmumiem irānā - mhehe, ček

kas mums paliek, un tālāk lāča pavedere


nu, ko augstāk tikai zvaigznes, darām ko mākam un skat - brīvs lauciņš manevram - un piezīmēšu, nato vēl neko nav sācis


nu izņemot to smilšu kastes ņemtni starp turkiem un kurdiem, bet tur jāvienojas par maržu naftas tranzītam caur turciju

mapats:
Sen nav bijuse neviena teorija.

( Tālāk )

Bet tas ir tik acīmredzami.

eos:
Biju ciemos labot datoru pensijas vecuma kundzei.

Viņa daudz runāja par nesen aizgājušo 94 gadus veco mammu, par kapiem, par zālēm, par rehabilitāciju, par baseinu, par to, kā ietaupīt pārtikas veikalā.

Taču viņa nerunāja par to, ko vēl savā sadzīvē grib sasniegt. Viņai ir tikai 72 gadi. Jā, varbūt Latvijā vidējais aiziešanas

vecums sievietēm ir 76, taču Tu mirsti dienā, kad Tev vairs neviena mērķa nav.

Pilnīgi traki ar viņu nebija - viņa runāja par teātri, koncertiem, ko grib apmeklēt. Par regulāriem braucieniem uz savu bērnības pilsētu,
kurā tagad nedzīvo.

Viņai ir draudzenes, bērni un mazbērni. Brauc ceļojumos kopā ar tām un tiem.

Viņa daudz sporto un dzer uztura bagātinātājus. Taču tā "nāves" tēma viņai laikam ir tik aktuāla,
jo pēc mammas aiziešanas ir pagājis mazāk par gadu.

Viņa tomēr saka, ka medicīnas aprūpe tagad, kad viņai ir 72, ir daudz labāka, nekā tad, kad pirms 22 gadiem 2002. gadā viņas mammai bija 72.

Kā saka - priša dāma. Viņa strādāja par zobārsti līdz 70 gadu vecumam. Labi orientējas tajā, kas jādara, lai sevi turētu formā. Slaida.

***

Pēc tāda apciemojuma sajūta ir tāda, ka vēl vairāk jāseko līdzi savai veselībai. Jādara ļoti daudz lietu profilaktiski.

Joga, meditācija, ārstnieciskā vingrošana, fizioterapija, nūjošana, baseins, zirgi - jo ātrāk sākšu, jo drošāk, ka arī es 72 gados jutīšos labi.

mapats:
Dziesmas lv beidzies. Domēns pārdošanā.

Tā vietā parādījušies divi vienādi dziesmas24 un akordi.

covid_19:
lai arī cik tas stulbi neizklausītos, bet šis reāli eksistē
https://m.youtube.com/watch?v=VYUL1R4pupU

un šitā ir hedera - visā savā krāšņumā

pasmējos, protams, bet nu ar smeldzīti ... pie viena bioloģiskā dzīvnieku veida piederam, tomēr ..... taču nē, nu nevar būt tik stulbi ....

mapats:

-Neviena metāla konstrukciju ēka nebija sagāzusies pirms 9/11 un neviena nav sagāzusies pēc tam.
-Pasaule aizgāja pa pieskari, kad cilvēki pārstāja smēķēt Camel un sāka veipot ķirbju biezeni.
-Kad valdība izsludina amorālus likumus, es tos neievēroju.
-Laime mīl klusumu.
-Vajadzība rada risinājumu.
-Vientuļnieks, nevis antisociāls.
-Ja Tev mani vajag, es esmu mežā.
-Pat ķieģelim ir iespēja būt daļai no kautkā diža.
-Ministrus un deputātus jāsit klusējot, lai nepiesietu pantu par naida runu.

eos:
Sarakstos tinderī pēc ilgāka laika ar dāmu, kura strādā medicīnas jomā.

Dzirdu arī no viņas šādu iebildi: "Par ārsti rakstīt stāstu var, ja pats esi ārsts, vai labi pārzini jomu".

Tāpat kā pirms kāda mēneša, kad gribēju rakstīt par rožu audzēšanu, tā vietā, lai paziņa man izstāstītu, kas
viņai patīk dārzkopībā, viņa man arī pateica, ka nevajag rakstīt par to, ko nezina.

Cilvēkiem, man šķiet, ir aplams priekšstats par rakstniekiem. Ja es rakstītu tikai par to, ko zinu ārkārtīgi labi,
tad visi stāsti būtu par skolu, šaha skolu, datorspēlēm, garīgo attīstību, skeitbordu, un vēl pāris tēmām.

Rakstnieku prerogatīva ir tieši tajā, ka aptaujājot cilvēkus un pētot dažādas dzīves jomas, viņi
uzraksta par tām caur savu prizmu. Tā dara gandrīz visi rakstnieki. Par to man plaši stāstīja baltu filoloģijas studijās.

Mana dzīvokļbiedrene ir ar medmāsas izglītību. Es ikdienā sarakstos ar sociālās aprūpes darbinieku un ginekoloģi.
Mans paziņa mācās šobrīd RSU 5.kursā. Divas paziņas ir fitnesa treneres.

Man ir grūti nosaukt kādu no saviem ikdienas cilvēkiem, kas nespētu nosaukt visus orgānus cilvēkā vai nezinātu, ko dara mandeles vai apendikss.

***

Savā ziņā rakstniecība ir kā antropoloģija - Tu pēti cilvēku grupas, parādības sabiedrībā, izcel dažus aspektus, izgaismo tos, parādi jaunā gaismā, visiem ir interesanti.

covid_19:
finanšu gads ir beidzies, jaunais vēl nav sācies - bambulērijs!!!!!!

ai ai ai bambuleiro, ai bambuleira - porque mi vida yo ....

eos:
Tas ir palicis atmiņā.

Tik tiešām - es visu laiku zemapziņā domāju par savu komfortu.

Man bieži ir par aukstu vai karstu.
Es ēdu apmēram sešreiz dienā mazas maltītes. Varianta paēst vieglas brokastis un milzīgas vakariņas nav.

Man traucē fona troksnis, intensīvas smaržas, mirguļojošas lampas, traucē sajūta, ja apkārt ir liels juceklis, piemēram, kafejnīca lielveikalā.

Man gribas klusumu vienmēr.

Ja kāds atsakās izslēgt savu telefonu manā klātbūtnē, es parasti eju vienkārši prom un piedāvāju tikties, kad tam cilvēkam ir 100% brīvs.

Es daudz komunicēju neverbāli ar mīmiku, žestiem, stāju, pozu, balss tembra maiņām.

Es ļoti daudz domāju par to, vai nokļūt līdz punktam A man būs droši un komfortabli. Tāpat arī mājās. Man vienmēr ir nauda taksometram.

Es esmu ļoti jūtīgs, jutīgs un es uztveru vismazāko noskaņojuma maiņu sarunbiedrā, atmosfēras maiņu.

Es jūtu, pie kā telpā ir visu tajā esošo uzmanība.

Es lasu telpu, saprotot, kuram tur gribas atrasties, kurš ir pienākuma pēc, kurš gribētu iet prom un garlaikojas.

Ar cilvēkiem, kuri nespēj iedziļināties, atpūsties un atbrīvoties, kuri nespēj nosēdēt mierā, kuriem vajag, lai visu laiku kaut kas notiek,
es nekomunicēju ikdienā praktiski nemaz.

***

Ja tā padomā, tas viss ir normāli, normas robežās. Taču vēl ārste teica, ka būt iekšupvērstam cilvēkam ir ļoti sievišķīgi.

Varētu domāt, ka vīrieši prot darīt tikai vienu lietu vienlaicīgi, taču prot to darīt tā, ka viņus nekas nespēj traucēt.

Tā kā par manu labsajūtu gādāju tikai es pats, un man vajag ļoti daudz, lai es justos uz 90% ideāli publiskā telpā,
tad sanāk, ka ikdienā visu laiku ir jāplāno. Ko paņemt somā - silto veļu, uzkodas. Kur ieiet sasildīties pilsētas centrā.

Kur pilsētas centrā ir tualetes, kurās ir ļoti labi, Rietumeiropai atbilstoši higiēnas un tīrības apstākļi.

Kur ir kāds draugs/paziņa, pie kā ieiet uz tēju, ja sanāk palikt citā pilsētā ilgāk, un autobuss ir divreiz dienā.


***

Šis viss ir saistīts ar manu ķermenisko pieredzi. Palūgt ķermeni, kuram nesalst, negribas ēst, kurš neiztrūkstas no kodīgām smaržām desmit metru attālumā, pagaidām neprotu.

Vai tas vien nozīmē, ka visu mūžu būšu ļoti sievišķīgs cilvēks?

Ja man komfortam vajag daudz vairāk nekā daudzām manām draudzenēm, kuras spēj, gulējušas četras stundas, vadīt auto, spēj pieņemt atbildīgus lēmumus tukšā dūšā, ieraujot kafiju,
vai tas nozīmē, ka viņas ir vīrišķīgākas par mani?

Ko tā ārste ar to visu gribēja pateikt? Sievietes ķermeniskā pieredze ir viņas vērtība.

gnidrologs:
</a>

covid_19:
vienā dienā aiziet kaut kāds tims ar garīgām problēmām un aigars

abi sportoja ka krakšķ aiz ausīm

kādam pat maksāja, par to, ka šamais sporto
kā rezultātā divi žmuriki

aiz ko secinājums, jādara, tā, lai labi pašam nevis kaut kādiem cipariem - dakter, kad daru tā, man sāp - nu nedariet tā!

vecais perdelis čērčils pīpēja cigāru un dzēra visaku un nodzīvoja līdz 99 un jutās apmierināts ar sevi un sev neko neliedza - kāpēc lai jūs darītu ko savādāk, es domāju liegtu sev kaut ko

covid_19:
emm grieķi arī senie, lietoja zeltu un atēnas palādas statujai, kad bija kāds strēķītis zelta lūžņu sakrājies, pat bruņas sastiķēja, ko noņemt varēja lai vēlreiz nosvērtu, jo kāds politisks bļauris ieminējās ka pizģī

bet pareizticīgie tā padomāja pakasīja aiz auss - dajebaķ, zeltu taču uz jumta var likt - a kāpēc gan nea, tur putni dirš un visādi nokrišņi, bet mums zelta, labi zeltīts jumts .... zajebiss

covid_19:
jenerālis, kurš runāja par kaujas odiem mira no sprādziena, ko izraisīja stāvdrāziz - vardā ods, nu labi - moskīts, tik un tā smieklīgi ... aijaijaijaijaijai

covid_19:
tak pohui, bļe

nav neinteresantākas ziņas par kaut kadu vaņku

p.s. un es nerunāju par ķīmisko kirilovu, par viņu kā reizi interesanti

covid_19:
te anno raud par okupāciju - pasmējos

vārdu sakot vecu angļu zīmuļu līnijas uz kartes pārtaisa žīdu dzēšgumija

p.s. druzi grib būt žīdi brīvi izraēlā un viņas pakļautībā - jau tagad izraēlas armijā druzi dien un ir pat virsnieki - arābi izraēlas armijā nedien, sīrijā un izraēlā ir ģimeniskas saites druziem

gnidrologs:

qgmr101:

Aizvakar atlaida depris.

Kopš iepriekšējā ieraksta "Depris" 2024-10-09 13:18:00 dzēru ripas, kuras izrakstīja psihiatrs. Divi mēneši pagāja...

Un aizvakar -- grūti pat tieši paskaidrot, kas mainījās, bet kaut kā kļuva atkal normāli, pat labi! Darīju lietas. Un vakar. Šodien arī daru. Ne daudz, bet vairāk nekā neko.

Protams, feispalmoju par to, kā pats sevi mēģināju piespiest un motivēt un nez ko vēl darīt un pārmetu sev pirms atlaida. Analoģijās runājot -- ar salauztu kāju nenoskriesi maratonu. Bet kustēties, protams, vajag. Bet skriet nevajag, nevajag pārmest sev par to, ka nevar ar salauztu kāju paskriet. Nevajag nevis tāpēc, ka nevajag, bet tāpēc, ka tāda pašpārmešana nav produktīva, neko nedod.

aivars_666:
KĀ GATAVOTIES “X” STUNDAI ???
Pēdējā laikā visā Eiropā arvien plašāk izskan drūmas prognozes - par spīti tam, ka gandrīz visas Eiropas valstis tagad atrodas “zem drošā NATO lietussarga”, nav nekādas garantijas, ka kādu no tām tomēr nesadomā paņemt uz zoba Austrumu brūnais lācis, proti, putins vai jebkurš cits, kas tobrīd valdīs krievijā, var nolemt pamēģināt piesaistīt savai arvien augošajai impērijai kādu gabaliņu no kaimiņvalsts, ne jau tāpēc, ka tai trūktu teritorijas vai derīgo izrakteņu, kā pareizi TV intervijā nesen minēja no Latvijas uz paRašu aizbēgušais okupants Mamikins, “tā visa mums pašiem pietiek”; nē, mērķis ir parādīt savu varu noteikt kārtību pasaulē un to, ko sākumā uztvēra kā putina amizanti izteiktu jociņu skolnieciņam: “…krievijas robežas nekad un nekur nebeidzas!”. Tad nu Rietumos pašlaik izskan dažādas idejas, kā vislabāk jau laikus šādai situācijai sagatavoties, atceroties jau no Senās Romas laikiem nākušo parunu: “Gribi mieru, sāc gatavoties karam!”. Protams, tiek runāts gan par to, ka jāsāk beidzot pietiekamā daudzumā aktīvi ražot jaunus, modernus ieročus, gan arī par to, ka katram iedzīvotājam jāsagatavo sev t.s. “krīzes soma” ar nebojājošos pārtiku un pirmās nepieciešamības higiēnas precēm, ko varētu izmantot, ja pēkšņi negaidīti nākas uz dažām dienām (acīmredzot cerot, ka vēlāk, kā to bieži vien rāda populārās grāvejfilmās, ierodas kāds SuperVaronis vai palīgi no Kosmosa un momentā visas problēmas atrisina) pamest savu ierasto dzīves vietu. Arī mums varturi skandina apmēram to pašu – pārbaudiet, vai jums ir kabatas lukturītis, sērkociņi, rezerves apakšveļa, tualetes papīrs…utt. Ja ar to viss kārtībā, tad gan jau visas krīzes pārdzīvosim, un nekāda okupāciju mums neskādēs…
Taču es gan aicinātu tam visas pieiet nopietnāk! No kā visvairāk mums var draudēt briesmas gadījumā, ja no austošās Saules puses pēkšņi parādās zaļi cilvēciņi tankos vai pat bez tiem? Es domāju, atbilde nav ilgi jāmeklē – no šeit esošās 5.kolonnas, un skaidrs, ka, jo tuvāk Austrumu robežai, jo tā ir plašāka un nekaunīgāka. Tagad, aizliedzot publiski atbalstīt KF agresiju Ukrainā, mēs viņus it kā esam apklusinājuši, taču tas ir iluzors miers, līdzībās runājot, ja vulkāns nekūp, tas nenozīmē, ka tā iekšienē negruzd lava, tikai mēs to neredzam. Savā absolūtajā vairumā viņi uzskatus nav mainījuši, tikai kļuvusi viltīgāki, rafinētāki, bet tieši tāpēc arī vēl bīstamāki. Atcerieties, ka patiesi bīstams suns uz viņa teritorijā ieklīdušu svešinieku nerej, bet zibenīgi lec virsū un kož dziļi un sāpīgi, labi, ja vēl viņam neizdodas pārkost vēnu vai artēriju… Lūk, tā arī mūsējie putinisti patlaban klusē, bet, kad būs viņu stunda situsi, viņi daudz nerunās, viņi vienkārši šaus uz mums gan no priekšas, gan pakaļas… Un, ja mums nebūs, ar ko šaut pretī, ja vēl mēs savas muļķības pēc būsim savam kaimiņam, kurš citādi ir lāga vīrs, tikai krievijas tv ik pa laikam slepeni skatās, izpļāpājuši, ko mēs paši gribam darīt gadījumā, “ja nu kas”, kur mums glabājas tas un kur šitas… nu, tad ziniet, ka mūsu sakāve un varbūt pat pilnīga iznīcība būs nenovēršama… Ar to es negribu teikt, ka pilnībā jāizslēdz saskare ar hutina gaidītājiem, nē, tieši otrādi, ar viņiem varbūt pat vajag šad tad pakontaktēties, bet ar pilnīgi pretēju mērķi – nevis par sevi kaut ko stāstīt, bet maksimāli censties izspiest kaut ko no viņiem, sak, Saša, nu atzīsties, tev tak vismaz divstobrene ir, ko likt lietā, kad Vovans nāks mūs no naciķiem atbrīvot, vai ne? Pie šņabja glāzes, kā zināms, mēles viegli raisās un tīri nemanot izlec laukā tas, ko skaidrā prātā nekad nevienam neizpaustu.
Un iegūtā informācija tad nu ir sev kārtīgi jāpiefiksē, kā arī jāinformē par to drošības iestādes (uz tām arī pašām nevar droši paļauties, bet nu tas ir temats citam rakstam). Ne velti ir dzirdēta tāda paruna, ka tas, kurš ir labi informēts, ir vienlaikus arī gana labi apbruņots. Ja nu beigās izrādīsies, ka tā ir bijusi vien tukšā lielība, lai – labāk savu ienaidnieku pārvērtēt, nekā to noniecināt un uzskatīt par gļēvāku un stulbāku, nekā viņš ir patiesībā. Līdzīgi kā zemniekam, zinot, ka netālu krūmos mitinās vilks, jābūt gatavam, ka tas uzbruks viņa aitām, un jāpagūst plēsoņa likvidēt, pirms tas ir sācis plosīt viņa ganāmpulku, mums jābūt gataviem atvairīt potenciālo 5.kolonnas uzbrukumu. Starp citu, šos ļautiņus var arī apgādāt ar viltus ziņām, proti, pateikt, ka tur un tur (kur patiesībā nekā nav) ir paslēpts milzīgs daudzums ieroču, un mūsu zemessargi tos nekavējoties laidīs darbā, ja nu kas…nē, ne jau pret tevi, tu jau mums esi draugs, bet ir taču arī tādi, kas ir ienaidnieki, un viņiem tad mēs… To varētu saukt arī par sava veida “psihotrono profilaksi”, kas var izrādīties iedarbīga, ja tiek pareizi likta lietā…
Pamazām mēs nonākam līdz manas publikācijas otrajai daļai, kurā gribu runāt par mūsu pašu gatavību cīņai, un šoreiz es lieku uzsvaru tieši uz garīgo sagatavotību. Negribu nocienāt, protams, arī atbilstošās fiziskās formas nepieciešamību, tai pašā laikā nevar tomēr nemanīt, ka kara darbība arvien vairāk tiek robotizēta, to ne tuvu nevar salīdzināt ar tādu, kas bija pirms 100 gadiem; tie paši droni ar katru dienu karā ieņem arvien lielāku lomu, bet būt par dronu operatoru teorētiski var pat daļēji paralizēts invalīds, ja vien viņam ir drosme cīnīties un vēlme iznīcināt ienaidnieku. Lūk, te nu ir svarīgi, lai mūsu cīnītājiem neiestātos t.s. psiholoģiskais nogurums. TV intervijās, rādot ukraiņu karavīrus frontē, nereti diemžēl izskan tādi apgalvojumi: “Nu, cik ilgi var šaut uz cilvēkiem un vērot, kā viņu iekšējie orgāni tiek gabalos plosīti, es to vairs nevaru izturēt, man tas ir apriebies līdz galējam nelabumam…”. Pievērsiet uzmanību – šīs karotājs nesūdzas par aukstumu, mitrumu, grauzēju un kukaiņu klātbūtni, par nepietiekamu uzturu, par nespēju nomazgāties un civilizēti nokārtot dabiskās vajadzības…nē, tas viņam nešķiet būtiski, bet, lūk, viņam esot pretīgi skatīties, kā tiek sarauti gabalos ienaidnieka zaldāti, kas taču nāk, lai viņu pašu fiziski likvidētu. Ja tas būtu tikai viens cilvēks, tad varētu par to neuztraukties, diemžēl tādu gadījumu ir bez sava gala…te jau vairs nav tālu līdz t.s. Stokholmas sindromam, kad upuris jau sāk apraudāt un just līdzi varmākam, kas ir viņam uzbrucis. Un tad nav jābrīnās, ka ienaidnieks gūst virsroku! Un viņiem gan (ar ļoti, ļoti retiem izņēmumiem!) ukraiņu nemaz nav žēl, ja viņi pēc izdarītā šāviena reizēm kaut ko nožēlo, tad tikai to, ka “…bļaģ, tur bija trīs hoholi, pēc drona trieciena divi gar zemi, bet viens padla kaut kur tomēr aizrāpoja, un ja nu izdzīvos, nenosprāgs pidars gavņistijs”. Daudzi parašņiku karotāji nāk no cietuma vides, kur valda tāda “morāle”, kurā cilvēka dzīvībai nav absolūti nekādu vērtības! Un viņus uzveikt var tikai vienā veidā – atbildot ar tādu pašu, pat vēl lielāku nežēlību! A.Solžeņicins grāmatā “Gulaga arhipelāgs” apraksta gadījumu, kad ukraiņu politieslodzītie meklēja sakarus ar krievu kriminālistiem, lai kopīgi organizētu dumpi nometnē. Pēdējie sākumā uz to raudzījušies skeptiski: “Baltrocīši, uz ko jūs vispār esat spējīgi, jums jau rokas drebēs, kad būs jācīnās?”. Bet, kad ukraiņi pastāstīja, cik stukaču un cik vertuhaju viņi ir pa kluso jau likvidējuši, pie tam nevienu nav izdevies pieķert nozieguma vietā un par to notiesāt, krievu blatniju attieksme mainījās. “Mēs redzam, ka jūs gan fiziski, gan garīgi esat tādi paši kā mēs! Mēs esam gatavi ar jums stāties vienā cīņas ierindā!”, viņi svinīgi paziņoja. Lūk, tādiem ir jābūt arī mums, Latviešiem !!! Es pazīstu vienu pusi, kurš jau 2014.gadā, kad tas oficiāli nebija atļauts, bija devies cīnīties uz Ukrainu “Labējā sektora” rindās. Uz manu jautājumu, cik moskaļu viņš jau ir nošāvis, atbildēja: “Es neskaitīju, bet kāda gan tam nozīme? Lai cik viņu būtu, man tik un tā liksies par maz! Es nekad neuzskatīšu, ka nu jau pietiek, vairāk var nešaut!” (izcēlums mans – A.G.). Lūk, tieši tādiem filozofijai būtu jābūt jebkuras armijas cīnītājam, tad tā kļūs neuzvarama! Cīņas beigās vienmēr jādomā nevis par to, cik riebīgi bija vērot ienaidnieka karotāju bojāeju, bet gan – kāpēc es iznīcināju tikai 100, ja teorētiski varēju 200 ? Un, lai šāda filozofijas nostiprinātos, būtu jārūpējas visiem psihologiem un kapelāniem, kuru, cik es manu, ukraiņu armijā ir ne mazums. Tikai jautājums, ko gan viņi sludina? Vai gadījumā ne tieši pretējo – pacifismu pret ienaidnieku? Tādā gadījumā skaidrs, kam viņi patiesībā kalpo.
Psiholoģiski gataviem nepatīkamiem skatiem jābūt ne tikai karavīriem ierakumos, bet arī jebkuram ierindas cilvēkam. Teju katru darbdienu TV24 rāda J.Labuca un J.Slaidiņa reportāžas no Ukrainas, un katras pārraides sākumā parādās titri, kas brīdina par nepatīkamiem skatiem, bet ar to ir par maz, teju pirms katra demonstrētā video klipa izskan tas pats brīdinājums, un tad vēl atsevišķas detaļas bildēs tiek aizsegtas ar kvadrātiņiem. Ko mēs tādā veidā audzinām? Gļēvuļus un gara tizleņus! Ja viņi nespēj vērot nepatīkamus skatus TV ekrānā, ko viņi darīs, ja tādi (nedod Dievs, protams!) parādīsies tepat uz ielas? Kā viņi sniegs palīdzību ievainotam kaimiņam, radiniekam, ģimenes loceklim? Ne velti jebkura ķirurga, traumatologa, arī ginekologa…, principā teju jebkura mediķa pamatuzdevums ir spēt nekrist ģībonī, redzot asinis, saplosītu cilvēka miesu, salauztus kaulus…utt. Ja viņš uz to nespēj mierīgi noskatīties, ja viņu pārņem nelabums tādās reizēs, viņš nav derīgs savam amatam. Tas pats sakāms būtu arī par karotājiem. Un nevajag domāt, ka kāds jau piedzimst par Varoni vai pēkšņi par tādu pārvēršas, kad spiež situācija! Tādi gadījumi, ja arī ir, tad ārkārtīgi reti! Vairumā gadījumā par Varoņiem nepiedzimst, par tādiem izaug !!! Un jāsāk ir no mazumiņa! Jāpieradina cilvēkus nebaidīties no t.s. “nepatīkamiem skatiem”, uztvert tos kā rūgtu, bet neizbēgamu dzīves realitāti. Tagad, piemēram, “Degpunktā”, ja rāda kādu izkrītam pa logu (reizēm pat to nevēlas parādīt, tikai pasaka – diemžēl viņš beigās nenoturējās un nokrita, mēs jums to nerādīsim, lai saudzētu jūsu nervu sistēmu), nekad nerāda, kā upuris piezemējas, kur nu vēl zemē gulošās miesas atliekas un asiņu peļķi. Bet vajadzētu gan to rādīt visu līdz galam no A līdz Z, lai cilvēki būtu gatavi, ja viņiem pašiem nākas ar to saskarties realitātē! Ukrainā tagad burtiski katru dienu kādā no pilsētām (nereti arī vairākās uzreiz) kāda māja tiek sagrauta, kāda slimnīca uzspridzināta, kādā tirgus laukumā nokrīt raķetes… Un kas būtu, ja vairums ukraiņu tagad teiktu – vai, tur asinis, tur gaļas gabali pa zemi, tur salauzti kauli, tur mētājas norauta roka vai kāja… es nevaru uz to pat skatīties, kur nu vēl iet un mēģināt kādam palīdzēt! Par laimi, tā tas nav, viņi, protams, kā jebkurš cilvēks, pārdzīvo par notikušo, bet tai pašā laikā nekavējas novākt drupas, izvilkt no tām cietušos, sniegt viņiem nepieciešamo palīdzību – apturēt asiņošanu, ieģipsēt salauztos locekļus, nogādāt ievainotos slimnīcā, bet tos, kuru traumas bijušas pārāk smagas, lai varētu tikt savienojamas ar dzīvību – ar godu, cieņpilni apglabāt !!! Pieļauju ka tas ir vismaz daļēji tāpēc, ka viņus savulaik neinformēja tik “līdzjūtīgi” žurnaļugas, kuru pamatuzdevums bija nekādā ziņā nerādīt neko tādu, kas varētu traumēt nabaga skatītāju jutīgo nervu sistēmu !!! Un, sākoties karadarbībai Ukrainā, nekas mūsu medijos nav mainījies uz labo pusi, tieši otrādi – tagad ziņu diktori nereti pat baidās pateikt, ka šodienas medicīniskā laika prognoze ir nelabvēlīga, jo kādu no bailēm var ķert trieka, to izdzirdot. Vēl pirms 10 gadiem tā liktos pastulba anekdote, nu ir rūgta dzīves realitāte.
Noteikti jāpiemin arī transportlīdzekļu vadītāji, konkrēti, vilcienu mašīnisti, kurus arī visiem spēkiem mēģina pataisīt par gara tizleņiem. “Pasažieru vilciena” jeb “ViVi” runas vīrs Edgars Butāns, stāstot par kārtējo gadījumu, kad kāds tīšas vai netīšas rīcības rezultātā ticis sabraukts uz sliedēm, katrreiz neiztrūkstoši piemetina, ka mašīnistam tikšot sniegta visa nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība (dabiski, ka viņš tiek uzreiz noņemts no trases), ja vien viņš pats no tās neatteikšoties – zemteksts tāds, ka atteikties būtu vēl nepareizāk kā izvairīties no kovida potes pandēmijas laikā. Tad nu jājautā, vai ķirurgam arī pēc katras asiņainas operācijas veikšanas būtu jādod divu nedēļu atvaļinājums atspirgšanai? Es domāju, ka abu šo profesiju pārstāvjiem asinis un sakropļota miesas ir neatņemama viņu profesijas sastāvdaļa, ja viņi to redzēt nespēj, lai pārkvalificējas, piemēram, par tomātu audzētājiem vai floristiem!
Atcerēsimies, kas notika Ukrainā 2022.gadā (nav izslēgts kas tamlīdzīgs arī šobrīd, bet toreiz tā bija masveida parādība)! Kad civiliedzīvotāji vilcienos masveidā evakuējās uz Rietumukrainu, tālāk no karadarbības zonas, šos transporta līdzekļus nežēlīgi apšaudīja gan ienaidnieka aviācija, gan artilērija. Un ko darīja mašīnisti? Apturēja vilcienu, lika pasažieriem kāpt laukā un mēģināt slēpties ceļmalas grāvjos, krūmos, visur, kur vien bija tāda iespēja… Kad uzbrukums beidzās, pārbaudīja, cik ir kritušo, cik ievainoto, palīdzēja tiem, kam bija iespējams to izdarīt, un…turpināja ceļu, ja vien tas, protams, tehniski bija iespējams. Un atkal jāteic – cik labi, ka šiem cilvēciņiem savulaik pēc katra niecīgākā negadījuma netika piešķirts 2 nedēļu ilgs atvaļinājums “psiholoģiskā stāvokļa sakārtošanai”. Jo šādi apstrādāti ļautiņi tad nu teiktu – kāda vairs braukšana tālāk, man steidzīgi jādodas pie psihologa savest nervus kārtībā!
Tātad, dārgie tautieši, es ceru, ka jūs sapratāt, cik svarīgi ir būt, pirmkārt, garīgi gataviem ārkārtas situācijai, nekrist panikā, bet drosmīgi stāties pretī visiem izaicinājumiem, kas mūs varētu sagaidīt! Un vienmēr paturēt prātā parupjo, bet trāpīgo sakāmvārdu: “Kad nāks citi, lielāki sūdi, šie sīkumi ātri aizmirsīsies!”. Vēl var atgādināt tā paša Solžeņicina rakstīto, ka, lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet Gulagā pašnāvību skaits bija vidēji jūtami zemāks kā starp brīvībā esošajiem. Varbūt tas bija tāpēc, ka nereti, tiesājot “tautas ienaidniekus”, izskanēja ciniskas replikas – tie, kam netiks piespriesta pakāršana, paši pakārsies, redzot, kādos apstākļos nolemta viņu eksistence. Un tad šos cilvēkus pārņēma spīts, un viņi nosprieda: “Nē! To jūs nesagaidīsiet! Lai cik mums būs grūti, bet mēs izdzīvosim! Jūs paši nosprāgsiet, bet mūs beigtus neredzēsiet!”. Dažam labam cilvēciņam, kuram ziemā saulīte nespīd pietiekami ilgi un spoži, un tāpēc jāskrien pēc palīdzības uz durku, tiešām par svētību nāktu padzīvot kara apstākļos, lai saprastu, kas ir reāla traģēdija un tiešām nopietnas problēmas dzīvē !!!
PAR DROSMĪGU, GARĀ UN MIESĀ IZTURĪGU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
15.12.2024. Aivars Gedroics