#8
Es esmu savās bērnības mājās laukos. Ir silta vasaras diena, visi citi ir kaut kur aizbraukuši, tur esam tikai mēs ar suni un varbūt kaut kur pie jumta korēm ielīduši un siltumā sauļojas kaķi. Vējš purina lapegļu rindu aiz mājas, ābeles dārzā un piemājas mežus. Tas brīdis ir kā viena gara, gadiem ilgstoša izelpa. Suns vispirms izskraida visas malas, lai izostītos, tad izvārtās zālē, bet beigās viņam piemetas zūmiji. Un kas tie ir par zūmijiem laukos, kur ieskriet var nevis sētā, sienā vai mēbelēs, bet tikai pļavā vai mežā, vai uz iebraucamā ceļa! Manām ausīm jāpierod pie tā, ka tikai kaut kur pavisam tālumā var dzirdēt vien atsevišķas mašīnas, bet citādi te ir tikai vēja šalkas un putnu dziesmas, un mūsu soļi uz zemes ceļa. Smaržo pēc svaigi pļautas zāles un malkas grēdas pie šķūņa. Varbūt vēlāk es to sporta pēc paskaldīšu - es dievinu malkas skaldīšanu, un man šī darba ļoti pietrūkst. Garšo pēc zemenēm, kuras tikko saulē sasilušas atradām dārzā. Uz brīdi ieejam mājās un vecajā kafijas automātā uztaisām kafiju "ar putiņām". Tad sēžam ārā - es uz sola, bet suns blakus zālē - un es dzeru vienlaikus gan šo kafiju, gan to, kuru dzēru ar vecmāmiņu, rakstot bakalaura darbu, vakaros ar māsu un pusdienlaikos, kad visi tāpat kā šodien jau bija aizbraukuši savās gaitās, bet es tikai sāku dienu.