Tieši šis mirklis gan ir pat mazliet skaists. Sēžu dīvānā, klēpī dators un pie labā sāna piespiedies suns ar galvu man klēpī. Jā, man nav spēka ieiet dušā. Vai sākt strādāt, lai gan darbu saraksts nav īss. Sunim vajag ausu zāles, pēc kurām nav spēka aiziet. Nāk raudiens. Bet es neesmu viena, esmu drošībā, man ir pilns ledusskapis un, ja es kādam uzprasītu kaut kādu noteiktu palīdzību, visticamāk, to arī saņemtu. 

Tas nav nekas. 

Vēl viens lielisks brīnums, kas notika šodien - dabūju valsts apmaksātu vizīti pie alergologa ar pirmo zvanu 30. jūnijā. Jāiztur šādi vēl divas nedēļas un varbūt tad labāk zināsim, kas notiek un kas nenotiek. Man niez acis, mute, deguna iekšpuse, atsevišķi ādas laukumi un pat ausu iekšpuse, bet šis kādreiz beigsies. Es gan nezinu, kā viņi uzstādīs diagnozi, ja tas būs kaut kas komplekss, alerģija plus vēl kaut kāds mēsls, jo man liekas, ka šis nevar būt tikai kaut kas viens. Varbūt vēl sūtīs pie LORa. Droši vien vajadzētu saņemties pajautāt to tuvāko dienu laikā, lai nepaildzinātu izmeklējumu laiku. 

Vēl man vajadzētu beigt izvairīties no jušanas. Vakaros sēžu un stundām skatos TBBT un paralēli spēlēju tetri. Ir sajūta, ka tā ir mana vienīgā drošības saliņa dienā, kad varu aizmirst, cik slikti, bet tas atņem laiku atpūtai un neko nerisina. Pēc tam tikai vairāk nožēloju, ka esmu izvēlējusies pavadīt savu laiku. 

Gribētu iemācīties arī palūgt tuvākajiem cilvēkiem atbalstu, bet īsti nevaru saprast, ko man vajag un kā viņi man varētu palīdzēt. Varbūt vienkārši pietiek ar dalīšanos, ka ir grūti. Then again, esmu slimojusi mēnesi, un visiem droši vien jau krīt nost ausis no manas sūdzēšanās. 

Tāpēc es sūdzos te, ha.