#7 no 100
Vakarnakt redzēju sapni, kurā pārdzīvoju par savu bijušo draugu. Kādā brīdī manā priekšā parādījās seja, šķiet, ne viņa seja, kas mani noskūpstīja. Tas skūpsts bija tāds citpasaulīgs, tā, ka viss pārējais pazuda, bija tikai tas mirklis, absolūta klātesamības sajūta un mierinājums. Gribēju teikt, ka dzīvē neko tādu nekad neesmu piedzīvojusi, bet pastāv iespēja, ka vienkārši neatceros. Katrā ziņā esmu pateicīga savai sapņu apziņai, tā pēdējā laikā, šķiet, palikusi iejūtīga, mīloša.

Vēl aizvien atlieku lietas. “Heavy Light” šodien Horācijs savu saprāta (sanity) personīgo definīciju saistīja ar rakstīšanu, dzīves admin lietām, un kaut ko trešo (gulēšanu? socializēšanos?). Man šobrīd trūkst vismaz vienas, lai gan teorētiski es negribētu sevi saukt par traku.

Bija bēdīgi cepienā dzirdēt, kā (laikam) kugrēns joko par bomžiem. Viņa jokos šo cilvēku vērtība likās vienāda ar spēku iekasēt smieklus, kā lēti, kaut kam knapi derīgi objekti. Šķiet, ka tas izpelnījās arī auditorijas atzinību, vai vismaz ne noraidījumu. Well, varbūt inflācija un finansiālā krīze, kas mūs šobrīd lēnām mēģina (solās?) apēst, iedvesmos pārdomāt cilvēka kā tāda vērtību. Karoč šis man likās sāpīgi. Man šķiet bēdīgi, prasti un lēti tas, cik viegli norakstām cilvēkus. Interesanti arī, ka par to rakstot latviski jūtu spēcīgu iekšējo cenzoru, jo ir sajūta, ka es varētu būt ar šo sniegpārsliņu opozīcijā. Un, nu, mēs visi zinām, kā ir pieņemami izturēties pret opozīciju, sniegpārsliņām, un jebkuru, kas neatbilst mūsu varas vai normas pozīcijas idejai. Traģikomiski, ka ar to pašu sūdaino mietu dragājam cauri dzīvei un dauzām arī sevi un savus tuvākos.