Šeit, tālajā centrā, viņi veic remontus graustos. Piemēram, māja tieši pretī - pirmskara laiku nams ar šķībām, mitruma saēstām sienām un grīdām, un ārsienu plaisām, no kuru formas un virziena pat tādam arhitektoniskam analfabētam kā man ir skaidrs, ka tās iet dziļi un tālu. Grīdas noteikti ir tādas pašas kā mājā, kurā dzīvoju es, abas mājas ir ļoti līdzīgas. Grīdas un sienas šeit nav labas, tās ir mīkstas, bedrainas, veidotas kaut kā ne tā, un manā dzīvoklī grīda iebruka pirms pāris mēnešiem. Negribas pat domāt, kas rudens lietavās notiek ar augšējo stāvu griestiem. Esmu dzīvojusi tādas vecas mājas augšstāvā, un iespaidi vēl joprojām ir spilgti. Bet cilvēki cer uz kaut kādu gaišo nākotni, ilgtspēju. Veic eiroremontus, pārbīda nenesošās sienas, maina caurules, liek pakešlogus, kamēr māja lēnām brūk. Tie pakešlogi katrā trešajā dzīvoklī izskatās kaut kā paradoksāli uz kopējās dekompozīcijas fona. Varu derēt, ka jaunie plastikāta rāmji un nesen mainītās caurules būs vienīgās, kas paliks veselas, kad kādā jaukā dienā vai ne mazāk jaukā naktī māja ar klusu nopūtu sagāzīsies.