Skaista nakts, skaists rīts. Kamēr velkos nepilno kilometru pa Ziedoņdārza rajonu uz māju pusi, aiz manis iet divi iereibuši krievu studenti un dedzīgi diskutē par Krievijas-Francijas attiecībām 19. gadsimtā. Bet es klusiņām svilpoju "Raindrops Keep Falling on My Head", nezinu, kāpēc tieši šo dziesmu, vienkārši ienāca prātā. Rūgteni saldi smaržo liepas, vītero putni. Citu smaržu un skaņu vēl nav. Ielās vien agro maiņu strādnieki un apkopējas ceļā uz birojiem un tirdzniecības centriem, visi kā sazvērējušies, klusi, klusi. Un gaiss tik svaigs. Kāda veca sieviete ar ratiņiem izvadā ielu minčiem mazas zivtiņas. Pamanu viņu kādā pagalmā, un, iegriežoties savējā, saprotu, ka viņa pabijusi arī tur. Nez cik pagalmu tantuks apstaigā savā ikrīta apgaitā? Varbūt pat visu Matīsa ielu līdz pat Čaka krustojumam, kas zina.
Diena ir sākusies, jauns mēnesis ir sācies. Tā varētu nodzīvot visu dzīvi, dzīves jēga nav abstrakta attālināta vērtība, tā ir šādos rītos.

Labrīt!