Negulētas nakts sekas. Jau trešās negulētās. Darbā dzenu rokā visu to, ko esmu piemirsusi pa šīm dienām padarīt.

Nakts un filma ar Alu Pačīno. Nebūt ne perfekta filma, no tām, kuras uz saviem pleciem parasti "iznes" viens vai divi labi aktieri. Toties kā iznes. Un skumja filma. Brīdi pa brīdim saskatīju ko baisi pazīstamu tai cilvēkā, kurš traucas nezin kur - pēdējiem spēkiem, naktis negulēdams, sevi mānīdams, būtībā pilnīgi viens, un beigās the whole life - a vanity. Jā, un pat tad, ka liekas, ka visu vēl varēs mainīt, izrādās, ka mainīt nevar neko. Tāda niecība kā cilvēka dzīve, un sapņiem nekādas vērtības. Tik vienkārši. Un noslēguma kadri, kas "izved" skatītāju no filmas un parāda debesis - vienkāršas, vienaldzīgas, mākoņainas Ņujorkas debesis.
Kā allaž - visas acis un krūzītes Alam Pačīno.

Un bezmiegs līdz pusčetriem.