#Kincīc
Noskatījos Poļu filmu “Hater” (saite). Fifīgs kincīts par mūsdienu politisko mārketingu, mūsdienu profesionālismu un vispār foršs laikmetīgais kino. Arī interesanti, atspoguļo tās pašas aktualitātes, kas saistošas LV un vispār postkomunisma reģionam.

Un sapratu, ka Latvijas kino, bez mazā tirgus, atkarības no nacionālā finansējuma un šī finansējuma nelielā apjoma ir vēl viena, sižetiska problēma. Proti, Latvijas kincītim trūkst drosmīgu sižeta risinājumu - tas cenšas atspoguļot vēsturi, vai personiskus stāstus vēsturiskā kontekstā. Latvijas kincītim fundamentāli trūkst pilnībā izdomāta sižeta. No 100 gades filmām (neskaitot, animācijas) neviena nav spēlfilma pēc būtības (arī homo novus drīzāk uztveru, kā stāstu vēsturiskā kontekstā), bet vectēvu, kas bīstamāks par datoru ir grūti nosaukt par filmu, lol. Un es saprotu, finansējuma piešķīrējus, kas vēlas plāno naudas sviestiņu uzsmērēt uz maizītēm, kas visvairāk iemieso potenciālu uz nacionālu patosu - bet domāju, ka tas var nebūt retrospektīvs materiāls.

Man šķiet, ka arī KEF panākumi saistīti ne vien ar brīvību no nacionālā finansējuma, elegantu un laikmetīgu valodas lietojumu, bet arī ar to, ka tas īsts, pilnīgi izdomāts kincītis, ar asprātīgu sižetu. Man liekas, arī citas mūsdienu nevēsturiskas un nedokumentālas filmas var raksturot kā tādas, kas izceļas Latvijas kino dobē (Blakus, Izlaiduma gads, Mammu, es tevi mīlu). Pilnīgi cits smeķis laimetīgam kincītim.

Es, protams, spēju vērtēt tikai no savas patērētāja prizmas, bet es labprāt skatītos nacionālo kincīti, par politiku, korupciju, reklāmu, narkotiku tirdzniecību utt. Kaut ko neīstu un svaigu. Varbūt pat serīti - piemēram, tādu Latvijas “House of cards”, kas sekotu kāda politoligarha vai fiktīvas pašvaldības priekšsēdētāja gaitām. Nezinu, bet es to redzu, un pašlaik liekas, ka šis žanrs ir teju pilnībā neapgūts.