17:19 - #Kaleidoskops
Pirms pāris nedēļām draudziņi paņēma līdzi piedzīvojumā - pārgājienā/dzīvošanā mežā ar LSD lietošanu. Man liekas, hands down viens no krāsainākajiem un foršākajiem piedzīvojumiem kāds ir bijis.
Piedzīvojuma koncepcija jau pati par sevi ir jauka, ar foršiem vīriem trīs dienas dzīvot skaistā piejūras mežā, bez pisiena kabatā. Taisīt gardas maltītes, dzert gardus dzērieniņus un kost vasaras treknajā pīrāgā ar pilnu muti. Bet tad atnāca Lūcija dimantu debesīs, par kuru iepriekš biju tikai lasījis vai dzirdējis un, sasodīts, man nebija ne jausmas cik ļoti mazu daļiņu var izlasīt vai dzirdēt.
Draugs pasniedza īkšķa naga lieluma papīra gabaliņu un teica, ka tas jāliek uz mēles un pēc brīža jānorij. Mēs aizgājām uz pludmali, gulšņājām, staigājām pa ūdentiņu, vērojām ūdens putnus - no sākuma pat nevarēja pateikt, ka viss būs citādāk. Pēc kādas stundas, varēja itin labi saprast, ka viss ir pavisam citādi. Lai arī pieredze kopumā bija ļoti holistiska, centīšos atzīmēt pašas svarīgākās tēzes/atziņas.
-Viss ir citādāks. Viļņi mirdz citādi, smiltis zem pēdām gurkst citādi, vilnīši skalojas citādi, saule citādi pieskaras ķermenim, vējš šalc citādi un lapas čab citādi. Tā it kā iepriekš būtu redzējis to tikai fōnā, bet tagad tam pievērstu uzmanību. Tā it kā iepriekš vērotu šaha partiju, nezinot noteikumus, bet tagad redzētu katra spēlētāja domu gājienu un stratiņu. Liekas, ka visas maņas pamana to, kas iepriekš bijis slēpts. Turklāt arī pēc tam saglabājas gūtie iespaidi - ja reiz esi pamanījis, ka pļava var tā viļņot un debesis būt tik telpiskas arī skaidrā, ja ieskatās, to var pamanīt.
-Viss ir interesants. Oļi, lapiņas, smiltiņas, mākonīši, ūdenszāles, putni, koki, sūnas - katra mazākā lietiņa ir aizraujoša, ar teju nebeidzamu potenciālu pamanīt kaut ko jaunu. Katrs pludmalē paceltais olis, šķiet, kā nebeidzams kosmosa gabaliņš, kurā var raudzīties stundām un pamanīt arvien jaunas nokrāsas, šķautnītes un kantītes. Vismazākās lietas šķiet skaistas un unikālas. Nevienu brīdi prātu pat nešķērso doma, ka kaut kas, pat tīri teorētiski, varētu būt garlaicīgi. Ka garlaicība vispār varētu būt pasaules apjēgsmei nepieciešams jēdziens.
-Viss ir pozitīvs. Ir nepārtraukts pozitīvs maindsets, ka viss, kas pašlaik notiek ir vērtīgi, pozitīvi un aizraujoši. Sajūta, ka būtu plašu atskaņotāja adatiņa uz labas plates un viss skaņu celiņš, kas nāks būs foršs. Pat ja kaut kas liekas mazāk foršs, ir viegli sākt domāt par patīkamākām lietām.
-Var labi pamanīt ķermeņa un prāta duālismu. Ļoti viegli ignorēt salstošas pēdas, asus čiekurus un oļus, slāpes un izsalkumu un norakstīt tos uz ķermeņa kaprīzēm. Viegli arī pamanīt, cik ķermenis ir foršs un patīkams.
-Salīdzinot ar alkoholu, par spīti krāšņajai pieredzei ir ļoti daudz kontroles. Ja vajag, var sakoncentrēties un pieslēgties realitātei - saklāt gultu, iekurt ugunskuru vai pagatavot maltīti, bez īpašām ciešanām vai neveiklības.
-Mūzika skan dievīgi. Vienkārši dievīgi. Liekas, ka pat ir vietas, kuras speciāli sarakstītas tik liegi un viltīgi, lai būtu pamanāmas tikai atbilstošā apziņas stāvoklī.
Lai arī kopumā pieredzi var vērtēt kā pozitīvu, ir lietas, kuras bija mazāk pozitīvas, vai vismaz pieminēšanas vērtas:
-Pieredze ir intensīva - no visām maņām nākošais signāls ir tik biezs, ka var just, ka smadzenēm ir grūti to apstrādāt. Tāda sajūta, ka ir atvērtas pārāk daudz programmas un ir pastāvīgs jūtams saspringums.
-Mazliet jāpiespiež sevi parūpēties par fizioloģisko ķermeni, kas tajā brīdī nešķiet ļoti svarīgs. Jāpadzerās, jāpaēd, jāuzvelk džemperis utt.
-Ir viegls narkomāna vaibs, dēļ tā ka viss ir interesants. Neko nevajag, nepārspīlējot var stundām vērties nebeidzamajās jūras un debesu spēlēs, kā visaizraujošākajā kino. Var viegli iztēloties, ka, ja būtu bezpajumtnieks zem tilta, varētu itin viegli ļoti labi pavadīt laiku.
-Iztēlojos, ka ja kompānija vai apkārtējā vide nav forša - domāju, ka arī visa pieredze var kļūt ļoti mokoša un nepatīkama. Noteikti negribētu tādu pieredzi urbānā un sociālā vidē, vai tad ja sirdī ir kāds aktuāls rūpests.