#Teetotaler
Noslēdzies gavēnis – šogad bija extended gavēņa versija ~3,3 mēnešu garumā bez alkoholiņa un dzīvnieku izcelsmes produktiem. Ņemot vērā, ka ikdienā savus uztura paradumus vērtētu kā hedonistiski negausīgus, tas bija visai krietns izaicinājums.

Kopumā bija daudz vieglāk kā biju domājis. Janvārī bija drusku grūtāk, pierast pie dzīves bez kotletītēm, alus, speķarausīšiem un degvīna, bet pēc tam jau roka pierada sniegties pēc kartupelīšiem, zirnīšiem, pupiņām.

Man liekas, ka no fiziskās veselības viedokļa rezultāti nebija pārsteidzoši – nomesti 5kg svara, labāks miedziņš, mazāk uzblīdusi seja un labāka kopējā pašsajūta, zero paģiru pieredze, reta pārēšanās sajūta. No garīgās veselības un psihoemocionālā viedokļa bija prieks, ka esmu mazāks cūka kā ierasts un tā retrospektīvi skatoties varētu teikt, ka tāda kopējā sajūta bija mierīgāka, bet to noteikti nevarēja just paša gavēņa laikā.

Tehniski, man šķiet, ka šis gavēnis bija gana ilgs, lai attīstītu arī interesantas kulinārās pieejas – vegānās kesedijas un pita nān maizītes, tom kha zupa un dažādas variācijas, virtuozs kartupeļu un makaronu lietojums. Liekas, ka pirmo reizi iemācījos novērtēt bezalkoholisko aliņu, ka rekreatīvu dzērienu. Liekas, ka pirmo reizi, tik ļoti redzēju, cik ļoti lētāks ir atturīgs dzīvesveids. Piens, gaļa un alkoholiņš pievieno iepirkumu grozam krietnu trešdaļu no finansiālā svara.

Mazliet varbūt pat liekās, ka gavēnis bija pārāk viegls. Ar kartupeli zobos, glāzi putojoša kvasa un zirnīšburgeri nav ilūziju par spartiski atturīgu dzīvesveidu. Brīvdienās, salaužot gavēni, arī, šķiet, netika pilnībā attaisnotas ekspektācijas, par to cik forši tas būs. Protams, ka bija forši (vīns, tērvetes aliņš, lazanja, cīsiņi, biezpiens all good things), bet noteikti ne tik forši, kā bija izlolots smadzeņu hedonistiskajās rievās. Kā ar visām baudvielām un baudprocesiem, kas uzlikti uz pjedestāla, bieži šķiet, ka sula tomēr nav spiešanas vērta un degvīns neglābjami nāk kopā ar paģirām.