+ Darbā ir tāds labs ritmiņš. Darbu var pamiksēt ar nestrādāšanu, pastaigu vai kko citu. Strādāt (ne)patīk aptuveni tikpat ļoti. Bet visi rakstu darbi nenoliedzami iet labāk. Mainījusies arī spēka dinamika. Pirms ārkārtas situācijas liekas, ka visi (mani tai skaitā) bija zemajā startā, lai vajadzības gadījumā virzītos uz izeju, citiem darbiem vai NVA. Jāatzīst, ka šajā situācijā starp kolēģiem redzams acīmredzams prieks, par to ka ir darbs un daži jauni projekti pie apvāršņa. Palikt karantīnā un lockdownā ar darbu no mājām, no finansiālā un profesionālā viedokļa ir ievērojami patīkamāk, kā cerot uz visiem valsts atbalsta pasākumiem.

+ Sanāk labāk ēst un mazliet ietaupīt naudu.

+ Lai arī darba ir tikpat daudz, kopumā bez visiem klātienes pasākumiem ir mierīgāk, vismaz sajūtu ziņā. Liekas, ka arī klientu pusē ir tāds zināms miers, jo daudzi nestrādā ir izolācijā un rokas neaizstiepjas, līdz mūsu bakstīšanai.

+ Liekas, ka ārkārtas stāvoklis ļauj izdarīt daudzas lietas, kurām trūkst saņemšanās. Gan mikro līmenī, bet jo īpaši makro līmenī, pēkšņi visu var izdarīt elektroniski un attālināti, var nopublicēt periodiku, neiznīcināt kontrabandas alkoholu, pārbīdīt nodokļu maksājumus (un ierobežot pašvaldības šajā jomā), īstenot daļu mācību attālināti, uztaisīt budžeta risinājums medicīniskajām iekārtām un individuālās aizsardzības līdzekļiem. Liekas, ka tad push comes to shove normatīvā ietvara zobrati kļūst ievērojami elastīgāki.

+ Ilze Dobele ir tas ko ltv un panorāma bija pelnījusi. Visi pārējie newscasteri ir suboptimāli.

+ Uz visas panikas fona ļoti labi var iemācīties novērtēt to, kas svarīgs - ir forša sieva, vecāki pie labas veselības, draugi elektroniskās saziņas platformās, darbs, maize uz galda un jumts virs galvas. Pārējo tomēr var piedomāt klāt.

+ Ir sajūta par to, ka valstij šajā situācijā rūp tās pilsoņi. Visa repatriācijas programma, informācijas par ierobežojošajiem pasākumiem, runas par atbalsta programmām u.tml. Pats sevi neuzskatu par establišmenta entuziastu, bet es iedomājos situāciju, kur ar mums neskaidras situācijas brīdī runātu un lēmumus pieņemtu, piemēram, KPVLV partijas zieds. Es pat domāju, ka populistiem ir sava, visai nozīmīga vērtība, bet šobrīd priecājos, ka viņi nav pie varas vismaz, ne tā vienpersoniski.

- Nenormāli uzvelk visi ļaudis, kas aicina šo izolācijas laiku izmantot pašizaugsmei un "mirklim ar sevi". Jebal, man pa lielam nekas nav mainījies tikai ekrāns citā vietā un virtuālajā mītiņā bikses ir optional, bet manai kolēģei, kurai ir divi bērni mājās, kuri paralēli home office aug un attīstās. Viņai tas noteikti nav mirklis sev. Domāju, ka arī tiem cilvēkiem, kuri palikuši bez darba (nedod dievs no melnās vai pelēkās ekonomikas), šis nav goddamn mirklis, lai apgūtu jaunu hobiju, vai noskatītos kādu Dailes teātra izrādi. I mean, es labi saprotu, ja ir saprātīgi uzkrājumi vai trekna slimības lapa - šis var būt arī patīkams laiks, bet liekas, kaut kā aizvainojoši, ka cilvēkiem, kuri turpina kult savā vai kunga rijā vai arī domā par to, ko liks uz galda kāds "eksperts" saka "šis ir laiks apstāties dzīves ātrajā skrējienā, zīmēt mandalas un iemācīties veidot mežģīnes".

- Uzvelk arī mediju un soctīklu panika. Es ceru, ka tas ir tikai tāpēc, lai iespējami daudz cilvēku uztvertu to nopietni un ievērotu vismaz minimālus piesardzības pasākumus, nevis tāpēc, ka doomsday hype mediju patēriņa tendences. Man liekas, ka noteikti ir cilvēki, kuri reāli domā, ka ir pilnīgā dirsā un tūlīt metinās ciet daudzdzīvokļu māju durvis un raks masu kapus. Un kamēr tas rezultējas cimdu un masku valkāšanā un roku dezinfikcijā, tas pat ir vērtīgi. Bet nav grūti iztēloties kādu, kurš var izvēlēties izkāpt no vilciena pirms tas piestāj gala stacijā.

- Uzvelk videomateriāli no ārzemēm, kur cilvēki stāvu 2 km rindās, lai varētu pulcēties masās un kauties dēļ tualetes papīra. Bļe, ok dēļ ēdiena, fine - ir jābūt piesardzīgam. Bet nē dēļ, god damn tualetes papīra.

- Ir mazliet bail, par to, kā izskatīsies ekonomiskā un darba tirgus situācija pēc tam, kad viss šis būs beidzies. Nedz mūsu darba sniegtie pakalpojumi, nedz individuālās kompetences, mīksti izsakoties, nav pirmās nepieciešamības. Kāds, sarunas karstumā, varētu pat teikt, ka ražojam tā pēc būtības nevajadzīgus, bet diezgan glītus papīrus, kurus nepieciešamības gadījumā var eleganti pavicināt pa gaisu. Lockdownam ieilgstot es ļoti negribētu konkurēt pēckrīzes darba tirgū ar savu bālo biroja ķermeni, absolūti lietišķo darba pieredzi un politolodziņa izglītību. Negribu dzīvot arī sabiedrībā, kur liela daļa nevar atļauties pamatlietas.

- Dzīvesveids ir tāds pensionārīgs. Mosties, strādā, izej pastaigā, sagaidi mājās kaķi, paskaties televizoru, varbūt saņemies pamācīties klavieres vai pavingrot un ej gulēt. (rinse & repeat). Taisnību sakot, gan nevarētu teikt, ka pirms tam bija, kkāds rokzvaigznes dzīvesveids, bet mājstrāde ļauj to ierauzīt kaut kā vēl košāk.

- Ziemas sezonas laikā kāds uzlauza šķūnīti un nopizģīja sievai ričuku. Esiet modri.