svesinieks (svesinieks) rakstīja, @ 2019-01-13 19:13:00 |
|
|||
Darbistabā skanēja Latvijas Radio
1 rīta ziņu raidījums, smaržoja pēc kafijas un tikko ceptiem kanēļa pīrādziņiem
- caur pavērtajām žalūzijām vēl nevarēja redzēt ziemas saules nevēlīgos starus,
vien Dzirnavu ielas dzeltenīgi piečurātās krāsas apgaismojumu. Aldis nolika
kafijas krūzīti uz galda, līdzās klēpjdatoram un glītos rāmīšos ieliktām ģimenes
un kolēģu fotogrāfijām.
Noliecies pa labi, Aldis no rakstāmgalda
atvilktnes izvilka pistoli. Nelielu matēti pelēku gloku, pieskaņotu viņa Lenovo
biznesa klases datoram. Līdz ar pistoli no atvilktnes uz galda virsmu tika
pārvietota arī kastīte ar patronām, aptvere, klusinātājs, maza lupatiņa un
aizlīmēta aploksne ziloņkaula krāsā ar uzņēmuma logotipu. Klausoties Briča
laika ziņas, viņš lēnām un pacietīgi atvēra kārbiņu, ielika vienu patronu aptverē,
pielādēja ieroci, uzskrūvēja klusinātāju un galda vidū nolika aploksni.
Aiztaisījis klēpjdatoru un galda vidū nolicis vēstuli, viņš ar garlaikotu sejas
izteiksmi atvilka aizslēgu, ielika ieroci sev mutē un lēnām skaitīja: “Viens!
Divi! Trīs...”
Ticis līdz piecpadsmit. Viņš
izvilka ieroci no mutes un ar mazo lupatiņu noslaucīja siekalas no klusinātāja un stobra, izņēma
patronas un visu “komplektu” ievietoja atpakaļ atvilktnē. Pistoles vietā rokā
iegūla remdens, tikko no franču maiznīcas pagādāts kanēļa pīrādziņš un telefons, lai rezervētu galdiņu pusdienām ar
klientu.
Šīs darbības bija kļuvušas par
Alda rīta rutīnu jau vairākus gadus. Viss sākās, kad viņš, skrienot un gatavojoties
maratonam, bija iesācis klausīties audiogrāmatas, precīzāk, amerikāņu izaugsmes
trenera Džona Alvaisvininga bestselleru ”Satver nāvi aiz pautiem!”. Šī žanra
grāmatas Aldim šķita vienādas un bezjēdzīgas – bez acīmredzamā tās reti pavēstīja
ko jaunu, teju nekad kaut ko noderīgu un praktiski pielietojamu. Taču uzņēmēju
vide pieprasīja orientēšanos aktuālajā korporatīvā bulšita literatūrā, kas bija
nebeidzama un sociāli pieņemama augsne neformālām sarunām ar kolēģiem,
klientiem un partneriem, tāpēc Aldis uztvēra
to kā obligāto literatūru. Taču “Satver nāvi aiz pautiem!” bija nedaudz labāka –
tajā starp tik ierastās tukšruniņas un acīmredzamajiem padomiem (atceries par
alternatīvajām izmaksām un organizē savus kabeļus ar maizes maisiņa iepakojamo
drātiņu) atradās arī divas atziņas, kas Aldim likās noderīgas – 1. "Visu vai neko" un 2. "Pazīsti savu ienaidnieku".
Sākotnēji viņš nezināja kā šīs
atziņas likt lietā, bet pēc kāda laika viņš nonāca pie sava rīta rituāla.
Pistole mutē viņam palīdzēja atcerēties, kāpēc ir vērts – un, ja kādu dienu būtu
bijušas šaubas par to, vai ir vērts, tad tā diena nebūtu nodzīvota. Kopš savas
rīta rutīnas ieviešanas eksistenciālas pārdomas un garīgās veselības problēmas bija
pagaisušas teju pilnība, vai vismaz noteikti ne no rīta, ka tām bija jāraugās
9mm platā un mūžīgi dziļā bedrē. Katru dienu viņš sāka, ar jautājumu: "Vai es dzīvošu šo dienu ar visu atdevi, vai nedzīvošu vispār?"
Taču pats svarīgākais bija pazīt
savu ienaidnieku un kļūt par labāku cilvēku. Viņa niknākais un visbiežāk arī vienīgais ienaidnieks bija viņš pats. Katru rītu tas bija stiprais,
prātīgais, gudrais, pacietīgais un laipnais Aldis, kas ielika pistoli mutē
slinkajam, maziskajam, dumjajam, neizdarīgajam gļēvulim – Aldim.
Katru rītu visas Alda sliktās rakstura iezīmes bija spiestas atvērt muti un,
siekalām pilot uz sievas gludinātā krekla, 15 sekundes turēt vēso stobru savā
mutē, lai apzinātos savu vietu šajā ķermenī un sekas, kas iestāsies, ja Aldim
kādu dienu liksies, ka nav vērts.