#LetsFormAnOrderlyQue
Pēdējā laikā vairāk parasti sanācis stavēt dažādās rindās, most notably uz Ukrainas - Polijas robežas. Reti kurš no baltā cilvēka ikdienas procesiem ir tik sasodīti riebīgs, kā stāvēšana rindā kā tādā, taču ir divi elementi, kas stāvēšanu rindā padara par īpaši "tīkamu".

1. Rindas bezjēdzīgums. Stāvēšana rindā tur, kur nebūtu jāstāv. Piemēram, uz robežas - tas robežsargu saražotais produkts ir sūds. Uzdot dažus debilus jautājumus, iespert pa auto riepu, palūgt, lai atver bagāžnieku un tad ar garlaikotu un acīmredzami neko neredzošu skatienu pateikt "aizveriet", 3 dažādos lodziņos parādīt pasi un dabūt zīmodziņu uz speķaina taloniņa uz kura ir tava auto numurs. Bļe, ko? Katram cilvēkam tas viss prasa minūtes 5 - 20 atkarībā, no tā cik veikls ir robežas šķērsotājs un darbīgs robežssargs. Pat bez automatizācijas šo pašu produktu, pārbaudītu robežas šķērsotāju, var saražot pāris minūtēs. Aptuveni 500 automašīnas katrā virzienā, vienā stundā sadedzina aptuveni 1000 cilvēkstundu vienkārši stāvot karstā saulē un gaidot, kad robežssarga kungs iespiedīs tiem rokās nospeķotu taloniņu. Katram auto, nostāvot aptuveni 4 stundas, divās dienās tiek sadedzināts gads kumulatīvas cilvēka dzīves, tā pavirši un mazliet nekorekti rēķinot, varētu teikt, divi kumulatīvie cilvēki gadā nomirst uz robežas. Tāpat vien. Lai varētu uzdot patupus jautājumus un pajautāt vai jums gadījumā mašīnā nav šņabis, un iekasēt naudu par tualeti.

2.Rindā līšana. Rindā līšana ir sūds, kurā uzvar tie, kam piemīt īpašs rindā līšanai piemērots prasmju un personības iezīmju kopums, kurš man nepiemīt un slikti organizētās rindās vienmēr jūtos kā 10 gadīgs bērns, kuram pamatskolnieki cenšas atņemt konfektes un sīknaudu un kurš allaž attapsies rindas beigu daļā kopā ar tādiem pat sērdienīšiem graužot rūgto pieklājīgā cilvēka rāceni. Ja rindā gaidāmo produktu ļoti nevajag, tad parasti var atmest ar roku, vai arī pacietīgi gaidīt, kad visi "Buņģi" būs sagrābuši pa treknākajam maizes riecienam un pārējie ļaudis varēs doties saņemt savu tiesu. Bet ir situācijas, piemēram uz robežas vai sastrēgumā, kad šī pieeja nekam neder, un "Buņģu" ir tik daudz, ka, lai vispār kaut kur nokļūtu, arī cienījami ļaudis ir spiesti grūstīties, spaidīties ar elkoņiem, spert pa potīti un citādi cīnīties par savu vietu zem saules ar zemiskiem paņēmieniem. Tas padara gaidāmo laiku par saspringtu un pilnībā nebaudāmu - visu laiku ir jāskatās vai kāds neiebrauks sānos, jāklausās padomos, lūgumos un draudos un laba vēlējumos. Apzinoties, ka es kā cilvēks neesmu tam piemērots nemaz, vienmēr jūtos, kā baltmaizes kukulis ar kuru mēģina pulēt granītu. Kā īpaša pazemojuma odziņa rindā līšanas kūkai ir cilvēki, kas ir tam kā radīti. Viens un divi, piespiežās tur, pabīda malā nožogojumu, atrod kādu "mīkstāku" priekšā stāvētāju un "hujakš" viņa rindā stāvēšana ir beigusies nepilnas stundas laikā, turklāt, varu derēt, ka viņš, atšķirībā no manis, nemocas sirdsapziņas pārmetumos un nenododas apcerei par to cik netaisnīgi viņš rīkojies.

Esmu bezgala pateicīgs, ka LV rindā stāvēšana, lai arī reizumis bezjēdzīga, pamatā notiek gauži civilizēti, paņem savu sūda numuriņu, palasi žurnālu vai pabaksti telefonu un saņem savu desu aiz vaiga.