#4 Lielākais Latvijā
Izlasīju Mika Koljera #4 lielākais Latvijā.

#Spoilers ahead

Man daudzas lietas likās riktīgi sakarīgas, inčīgas, daudz maz labi uzrakstītas un, vismaz kādā šķautnē, atbilstošas īstenībai. Piemēram, tas cik bieži dažādu politiku pētnieki ir atsvešināti no realitātes un pavada laiku savā teorētiskajā konferenču, modeļu, grafiku un akadēmisku kredenciāļu pasaulē. Vai kā latviešiem patīk sīkmanīgi ņemties ar kkādiem nenozīmīgiem sūdiem - lieliem akmeņiem vai pelēkas legalitātes viesu namiem. Sirreāli jauka ir arī emocionālās atkāpe par krietno meža sieviņu un iztēlotais ieskaits Pletenberga dinamiskajā ikdienā. Humors brīžiem ir patīkami asprātīgs un lādzīgs, lai arī nereti gauži banāls, piemēram, galvenais varonis iekrīt vircā vai piedzeras pirms svarīgas uzstāšanās. Kā garš stāsts grāmata lasās ļoti ātri, nav garlaicīgi, un atsevišķās banālās vietas ātri pārlasās pāri un viņu nav daudz.

Bet polītiskais messidžs man likās mazliet aizvainojošs. Es saprotu - pasmieties par sevi ir jāmāk, bet kaut kas liedz man tā nekritiski pozitīvi uztvert grāmatu, kuras piedzīvojumi griežas ap krietnajiem baltās apkaklītes amerikāņu pētniekiem, kas sakoļī latviešu ģefkas, sadod pa seju britu vecpuišiem, atmasko lv politisko eliti un tās izskaņā kopā ar krietno, lai arī stingro, krievu spiegu/amatpersonu dodas pretim saulrietam. Latvieši grāmatā viscaur attēloti, kā tādi maziski nenovīdīgi pidarasi, nacionālisti vai labākajā gadījumā pamuļķi. Protams, varbūt es tikai tagad tā atceros tās sliktās lietas.


TLDR. Jauka grāmata, bet mans iekšējais Iesalnieks neļauj to izbaudīt un pēcgaršā piedzīvoju nacionālu rūgtuma sajūtu.