Praktiskās ētikas dilemmas
Situācija ar fotogrāfu, kā no ētikas/debašu mācību grāmatas neko pielikt, neko atņemt.

Šoreiz man šķiet, ka manas simpātijas kā backseat sabiedrisko procesu vērotājam, pieder fotogrāfei, jo viņa runā tiešu runiņu - ir patiesa, bet bez kādas necieņas vai riebuma, tāpat, cik noprotams, nevēlējās nekādu publicitāti no šī. Turklāt, fotogrāfija kā radoša nodarbe ir grūti savietojama ar lietām, kurām tu netici. Bet es saprotu, kā pakalpojuma nesniegšana var šķist gauži nepatīkama.

Bet situācija protams ir amizanta un kūda uz jautājumiem, kur ir tā robeža, kad cilvēks drīkst pateikt - atvainojiet, cienītais, Jūs esat - latvietis, krievs, gejs, žīds, vīrietis, sieviete (pasvītrot vajadzīgo) - durvis ir tur. Nekā personīga, paņemiet konfektīti pie administratores un lūdzu neaizmirstiet ieteikt mūsu pakalpojumus saviem - nelatviešu, nekrievu, negeju, nežīdu, nesieviešu vai nevīriešu draudziņiem. Droši vien, līdzīgi, kā ar nolīgšanu darbā - kompromiss ir pielājīgu, bet neīstu iemeslu izdomāšanā - ja pacenšas, gan jau var atrast kādu pieklājīgāku iemeslu nesniegt pakalpojumu.

Es laikam (es neesmu drošs) gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā ir o.k. pateikt, ka tu kkam tici vai netici un citiem būtu jābūt mierā ar to, ar noteikumu, ka tu esi cieņpilns un necenties kādu aizvainot.