Guļamistabā ar nokavēšanos ielavījies saules stars zaglīgi noglāstīja viņa seju. Viņš pamodās, lai arī paģirains un, iespējams, vēl viegli iereibis, viņš ar smaidu atcerējās pagājušo vakaru un nakti. Viss izdevās labāk kā cerēts. Vakardien bija trešais randiņš ar Lāsmu. Viņi bija uz izaicinošu bet gaumīgu, mazpazīstama mākslinieka laikmetīgās mākslas izstādi, nelielās vakariņās un džeza koncertā. Pēc koncerta, pāris dzērieniem un daudziem zinošiem smaidiem, Lāsma piekrita doties pie viņa, lai ļautu vakaram ritēt savu nenovēršamo gaitu. Mazliet vīna, ansambļa "Manta" jaunā plate vinila formātā, skatieni, joki, skūpsti, pieskārieni - viss kā pēc prasmīgi uzrakstītas instrukcijas.

Lai arī gultā vēl bija jūtama Lāsmas ķermeņa smarža, viņš juta, ka viņa ir aizgājusi. Taču pārliecinošais trešais randiņš un tam sekojošā kulminācija, viņā neatstāja vietu šaubām par Lāsmas vēlmi turpināt uzņemto kursu. Iedzēris ar gudru ziņu pie gultas atstāto ūdeni, ieskatījies telefonā, uzvilcis mājas bikses un kreklu viņš devās uz virtuvi, lai pagatavotu rīta kafiju, nespējot beigt priecāties par to, cik gludi viss vakardien noritējis.

Uzlicis itāļu kafijas kanniņu uz plīts un gaidīdams kafiju, viņš pamanīja, ka uz virtuves galda ir atstāta zīmīte. "Viņa droši vien uzrakstījusi kādu mīļu vārdu un paskaidrojusi, kamdēļ tik ātri devusies prom", viņš nodomāja. Ar apmierinātu uzvarētāja smaidu, kā spēlmanis sniedzoties pēc laimesta, viņš paņēma kārtīgajā rokrakstā rakstīto zīmīti rokās:

"Paldies par jauko vakaru. Gribēju uztaisīt brokastis. Berot Vegetu pamanīju, ka pie bundžiņas nav pielipusi maza garšvielu kārtiņa - tā ir tīra, it kā būt atvērta vakardien. Man žēl, bet nevaru būt kopā ar vīrieti, kas nepievieno Vegetu, berot to virs tvaikojoša katla. Ilgtermiņā tā būs labāk mums abiem. Man žēl. Būs labāk, ja vairs netiksimies."

Ar kafijas malku noskalojot divas citramona tabletes un palūkojoties uz pie plīts atstāto Vegetas trauciņu, viņš zināja, ka viņai ir taisnība.