#WorkingMansBlues
Nekas, tā neizsūc motivāciju darbā, kā:

1)Cilvēki, kas atnāk ar sūdzībām par finansējumu, kas ir sadirsts priekšniecības dēļ. Un tu neko vari darīt, tu saproti, ka situācija ir nekorekta un stulba, bet tu neesi izdarījis neko sliktu un nevari izdarīt neko labu, tikai māt ar galvu un, visai naivi, cerēt, ka kādā brīdī, vismaz nākotnē, priekšnieki varēs kko savest kārtībā.

2)Nekonsekventi darba pienākumi. Ienāk priekšniece un pasaka, ka viņai vajag vienu darbu, kas prasa aptuveni 30 stundas, lai gan tiešais priekšnieks, pirms pusgada teica, ka neko tādu mēs nedarīsim. Es saprotu, ka viņš cerēja, ka mums to nevajadzēs un saprotu, ka viņam pašam tagad nav nedz laika, nedz iespēju un daļēji arī ne spēju to izdarīt, pat ja viņš to vēlētos. Bet es jūtos kā idiots, kuru var izmantot, lai kompensētu savas nabadzīgās plānošanas spējas.

3)Sajūta ka vidējie darbinieki ir kā amortizators starp priekšniecību un apakšējā līmeņa darbiniekiem - saņem prasības pēc darba un kvalitātes un laicīguma no priekšniekiem un sūdzības no apakšējiem par darba veidu un finansēm, vienlaikus mums bieži nav būtisku iespēju ietekmēt nevienu no aspektiem.

Protams, ir daudz labu lietu un esmu pateicīgs, ka varu šeit strādāt, bet brīžiem roka noglāsta stikliņu virs "eject" podziņas.