M13 0GW

Tātad rakstu maģistra darbam anotāciju. Apstājos pie sadaļas "darba mērķis" un prātoju, kā lai precīzāk to noformulē. Tad domāju - davaj paskatīšos, kā man bakalaura darbā šis punkts bija aprakstīts. Skatos, a tur skaidri un gaiši rakstīts - "Darba mērķis - Labi izskatīties."

Šādiem, lūk, cilvēkiem mūsdienās piešķir augstākās izglītības, vai ziniet.

Visiem, kas vēl nav mani atfrendojuši un aizmirsuši, dikti jo dikti atvainojos par ieilgušo nerakstīšanu, nelasīšanu un vispārējo internetu boikotēšanu.

Starp citu par rakstniekiem. Tieši šodien iedomājos, ka visi pasaules Dikensi, Vudhausi, Borouzi, Vulfi, Geimani, Pračeti, Tompsoni, Bukovski un pārējie kopā ņemti ne tuvu nesilda sirdi tā kā Zoščenko. Cik atceros, vecātēva Apollona (jā, manam vectēvam no tiesas likumīgi bija Apollons ar diviem l vārdā) Zoščenko bija vienīgā lieta, ko pērn aizceļodams paņēmu līdzi. Un vēl divi kg griķu. Kāda vella pēc bija jāstiepj līdzi 2 kg griķu, man nav ne jausmas. Varbūt tas bija saistīts ar kaut kādām drūmām nākotnes vīzijām - lietus, tilts, ugunskurs mucā un tā tālāk, ej nu sazini. Katrā ziņā griķi joprojām vientuļi stāv plauktā, un Zoščenko arī, bet ne tajā pašā. Zoščenko stāv vienā plauktā ar Dikensiem, Vudhausiem, Borouziem, Vulfiem, Geimaniem, Pračetiem, Tompsoniem, Bukovskiem un pārējiem, un izskatās bezgala lepni savos noplukušajos vākos.

Vot takaja vot zagadočnaja russkaja duša.

Anglija ir kā smaidīga, gados cienījama, pārlieku gādīga un valdonīga krustmāmuļa, kas vairākas reizes pārliecināsies, vai esi uzģērbis gana siltu džemperīti un šallīti, pirms izlaist tevi no mājas. Tad viņa ilgu laiku skatīsies nopakaļ pa logu, mās tev ar roku, līdz iedomāsies izskriet ārā un uzsaukt nopakaļ, vai neesi aizmirsis cimdus un sviestmaizes.
Pārliecinājusies, ka esi prom, viņa pa kluso aizpīpēs savu "Myfair" un ies skatīties "Coronation street" piecdesmitgades speciālizlaidumu un dzert šeriju no kakliņa.

Bet kad tu pārnāksi mājās ap trijiem naktī, viņa iztipinās tev pretī savā naktskreklā un uztaisīs tev tasīti tējas, un nemaz nepamanīs, ka tu nespēj savietot vārdus sakarīgā teikumā un smaržo pēc komposta, ka tev asiņo deguns un uzsistā acs izskatās pēc taksometra pagrieziena rādītāja. Viņa tikai nobučos tevi uz viegli novemtā vaidziņa un novēlēs labunakti. Varbūt tikai pus pa jokam sabārs, ka aizejot neesi noklikšķinājis rozetes drošības slēdzi.

Pirmkārt paldies visiem, kurus satiku LV tripa laikā, par jauko atkalredzēšanos, tostarp Fjoklai, Hamišam, Lõrai, Dejot, Jedritvai, Simamuročkam, Ulvim, Krišjānim, Marijai un Rasela Krova sekretārei.
Otrkārt atvainojos visiem (tostarp jo īpaši Marijai), kurus satikt nepaspēju. Vainīgs :)

Bet kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ vēlme pēc iespējas ātrāk aizšmaukt atpakaļ bija nepārvarama, un tā nu es nepārvarēju vēlmi un pāragri aizšmaucu atpakaļ. Varbūt dēļ sniega, kas to lai zin. Es pavisam, pavisam godīgi nespēju izturēt sniegu. Jau no skata vien mani pārņem sajūta, ka visas lielās, viduvējās un pat vismazākās cerības ir aizsalušas un ap pavasara laiku sprāgs pušu kā vecas rores.

Kad pirms 8 vai 9 gadiem šo pašu cerību motivēts pārcēlos uz Rīgu, bija ziema, ļoti līdzīga šai. Viss, kas notika tajā ziemā, bija briesmīgi. Manos plaši pazīstamajos Brīvības ielas apartamentos tolaik mitinājās ļoti īpatnēja alkoholiķu, šizofrēniķu, 2. grupas invalīdu un zvērinātu ielasmeitu ģimene ar nosaukumu Jakuši, vājprātīga milicijas kapteiņa pēcteči. Rores bija aizsalušas, un es kausēju sniegu kastrolī uz Jotul krāsniņas, kas ne sūda nespēja piesildīt mitro istabu. Es daudz vazājos pa pilsētu, un dažkārt bija pagrūti atcerēties, kur pēdējo reizi tiku nakšņojis.

2009. gada ziemā šajos pašos apartamentos veiksmīgi nobruka skurstenis, ieaijājot mani saldā tvana gāzes miedziņā. Un toreiz es nonācu pie fantastiska secinājuma: Taupīt laiku ir pilnīgi bezjēdzīgi, dzīve jāiekārto pēc savas patikšanas tūlīt un tagad, un nospļauties par normām un viedokļiem, kas to aizliedz.

Tāpēc es saku ardievas Rīgai un priecājos par visām labajām lietām, kuras man ir laimējies tur piedzīvot. Thank you.

A es, kā nupat noskaidrojās, esmu iekš IMDB, reku šeit.
Tas gan ir par absolūti bezjēdzīgiem 5 gadus seniem sasniegumiem, bet tomēr.
Sajūta, Anšlava Eglīša vārdiem izsakoties, bizara.

Un kādi ir Jūsu bizarākie atklājumi iz savas pagātnes?

Nu jau vairāk kā trīs nedēļas esmu patvēries dziļā andergraundā. Dziļais andergraunds izpaužas kā jumtistabiņa Parka Avēnijā, neliels, bet ļoti mājīgs miteklis, kas pieder kādai fantastiskai afrikāņu mācītāja meitai Sārai. Absolūta miera osta.
Šajā andrgraundā es nokļuvu neilgi pēc piektā novembra ugunskuru svinībām: Remember, remember the 5th of November - you know what I mean - kāds ideoloģiski noskaņots revolucionārs cenšas nosvilināt Parlamenta ēku, taču rezultātā tiek notverts un sadedzināts uz sārta pie Vestminsteras Abatijas, un turpmākos 200 vai cik tur gadus svinības ir nodrošinātas kā vienas, tā otras puses atbalstītājiem. Mēs ar Dūglu un Kanonu likvidējam nožogojuma fragmentu ap svinību teritoriju un pazaudējam kurpes izbradātā Pletfīldas parka dubļos.

Es attapos Parka Avēnijas jumtistabiņā pirmdienas rītā ar 39 grādusu temperatūru pēc celsija, akurāt pēc jauki pavadīta vīkenda, pirmo reizi ārpus Sleidhollas pasīvi dekadentiskajm sienām.
Atgriežoties mājās es ļoti labi sapratu, ka nekas vairs nebūs kā iepriekš. Nez kādēļ jutos kā pusaudzis, kas pa kluso izlavījies no vecāku mājām un, no rīta uz pirkstgaliem ielavoties, sastapis virtuvē ir dusmīgu tēvu sakrustotām rokām, ir noraizējušamies māti norasojušām acīm.
Pirmie, ko satapu virtuvē, bija Iveta, ar kuru nesarunājāmies jau kādu nedēļu, un Kanons, hiperaktīvs kā jau vienmēr, kurš teica: „Kur tu biji? Mēs jau izsūtījām ārkārtas izlūkekspedīciju,” līdzīgi kā lācītis ezītim, kad tas pārradās no saviem miglas klejojumiem.

Pēc neilgām pārdomām viņš ieminējās, ka man noteikti nepieciešams iedzert nedaudz jēgermestera, jo tajā ir piecdesmit cik tur brīnišķīgas zālītes un citas veselīgas lietas, uzkabināja plecos savu pirmskara mugursomu, uzskrūvēja ūsas ar brūkleņu vasku un devās uz veikalu.
Es nebiju īpaši pārsteigts, kad viņš atgriezās ar savu īpašo Kanona medicīnas komplektu. Vērojot, kā viņš drudžaini krāmē uz galda vairākus jēgerus, galonu zubrovkas, kasti ar enerģijas dzērieniem „Relentless” (ar Bairona un Vērdsverta pantiem pseidogotiskā šriftā), jamaikiešu banānu alu un visādus mēslus ar paracetamolu un aspirīnu, piebilstot: „Doctor’ back, sir!”, es uz brīdi atcerējos Jerofejeva maģiskās receptes.
Papildus terapeitiskam efektam viņš bija iegādājies arī grupas „Jive Bunny and the Mastermixers” ziemassvētku dziesmu izlasi, kurā gan nebija nevienas ziemassvētku dziesmas, toties bija YMCA un citas līdzīgas meldijas 95,5 minūšu garumā.
Iveta joprojām neteica ne pušplēsta vārda.

Tagad es turpinu slēpties pārdaugavveidīgajā Parka Avēnijā un aizvien vairāk iemīlēt afrikāņu masku dīvainos skatienus un spokainu kolekciju no neskaitāmām ziloņu figūriņām.

Es pazīstu vienu vecu rokdarbnieci Mēriju. Rokdarbniece Mērija nesen izgatavoja tādu 20 metrus garu tapešu rulli, kas attēlo Viktorijas laika sociālos kontrastus caur grafiskām sadzīves ainiņām. Šī tapete ar saviem mazajiem zīmējumiem ļoti atgādina ilustrācijas no kādas bērnības dienu grāmatas ar apdzeltējušām lapām, kuru atļauts izņemt no plaukta tikai vecāku/vecvecāku uzraudzībā. Vecās Mērijas zīmējumi, kas nekad neatkārtojas, vēsta mums par to, kā Mančesteru no miljoniem sarkano ķieģelīšu ir uzbūvējuši vienkārši strādnieki. Mēs kā mazi bērni sēžam Mērijai un viņas gigantiskajai tapetei apkārt un klausāmies.

Tagad, vecās Mērijas stāstu ietekmē, es vazājos pa ielām un šķērsielām un pētu industriālās ainavas. Lietus karājas gaisā jau trešo dienu no vietas, gar Mančesteras viaduktu arkām skalojas rūsa. Ķieģeļu mūri izskatās netīri un nosvīduši. Industrilās revolūcijas upuri pēc kārtējās 16h darba šiftes. Laiks sakruķīts kaut kā tā, ka jau ap tējas laiku tumšs.

Netālu no Pikadīlijas laukuma mani pārtver kāda meitene un piedāvā pastāvēt zem sava lietussarga. Es jau noprotu (nu jau kādus 15 gadus), ka kaut kas nav īsti kārtībā, ja ļaudis tik laipni, un ka kaut kāds eiropeisks laminēts kareklis kaklā nozīmē, ka tak jau tūdaļ kaut ko no manis prasīs, bet tās acis tik lielas un brūnas, un smukas, ka mana brīnišķīgā standartatbilde uz lūgumu veltīt pāris min. sava laika, proti, "as long as you're not asking for my money or coordinates, be my guest!" kaut kur pasprūk no galvas, un tā nu es stāvu zem smukās brūnacītes lietussarga un klausos par attiecīgās sabiedriska un visāda citāda labuma organizācijas darbību.
Organizācija, kuras nosaukums ir absolūti neiegaumējama abreviatūra no sešiem burtiem, nodarbojas ar telefonpalīdzību pašnāvniekiem bērnu un pusaudžu vecumā. "Piemēram," meitene skaidro, "iztēlojieties dzīves grūtību nomocītu tīni, kurš stāv uz tās tur celtnes jumta, sagraizītām rokām un gatavs lekt zemē. Ko viņš šajā brīdī dara? Viņš zvana mums! Un tagad uzminiet nu, cik šādus zvanus mēs saņemam nedēļā. Nu?" Es atbildu, ka gan jau kādus 300. "Jā," viņa saka, "tikai pielieciet vēl divas nulles! 30 tūkstošus!!!"
Viņiem tur viss esot viltīgi iedalīts vairākās riska grupās, lai saprastu, kuram no tiem 30 000 zvanītājiem ir vajadzīga arīdzan fiziska, ne tikai morāla palīdzība. Un vēl viņiem, protams, pietrūkstot resursu, lai atbildētu uz visiem šiem neskaitāmajiem zvaniem.

Tad nu es ilgi un dikti dodu mājienus, ka nekādus ziedojumus, piedodiet, nesniegšu, taču skaistā brūnace neatkāpjas un prasa kaut vai divas mārciņas nedēļā sākot no decembera mēneša, līdz es nešpetni uzsmaidu un piedāvāju tā vietā labāk aiziet ar mani uz Šekspīru (tas tāds klasisks Tūdoru laika krogs) un kaut ko tur iedzert, piemēram Old Scrumpy vai ja ne Old Scrumpy, tad ko citu gardu un spirdzinošu. Labās organizācijas labā pārstāve dodas tālāk ar visu savu divvietīgo lietussargu, un es pat neatceros, vai viņā atvadījās, vai nē.

Un dažus soļus tālāk pie Tesco automātiskajām durvīm kāds vīriņš, jāteic - stipri līdzīgs stereotipiskajam futbola huļigānam, uzstāda saliekamu beņķīti, uzkāpj uz tā ar abām kājām, papleš rokas tā, itkā turētu imagināru tubu, un ar hārdkorīgu mankūniešu akcentu sāk sludināt to, kā jauki ļaudis nonāk debesīs, bet nejauki - ellē.
Un tā nu es turpinu mērcēties lēni pilošajā lietū un nu jau bez jebkādas cinisma nots stāstīt sev, ka nekad mūžā vairs nedomāšu sliktas domas.

( Ilustrētā svētdiena. )

Šādiem vārdiem sevi reiz raksturoja mans draugs P. Dūgls. P. Dūgls ir radies skarbos Ziemeļīrijas lopu fermas apstākļos, skolas gaitas uzsācis Āfrikā, kur viņa krietni jukušais tēvs urba artēziskos urbumus, uzaudzis vairāk vai mazāk krogā, kur jau minētais dziļurbumu tēvs viņu pa kluso no mātes vedis, dzīvojis arī mātes, ne mazāk jukušas, taču ļoti mīļas, krāmiem piebāztajā mājā, kur lūrējis pa virtuves durvju spraugu un bez jebkāda loģiska pamatojuma baiļojies, ka tik viņu kāds nenoindē, daudz-daudz-daudz spēlējis ģitāru un ar tiem pašiem veiklajiem pirkstiem ķeksējis makus no cilvēku kabatām sabiedriskās vietās un visādi citādi kūlies pa dzīvi, līdz nonācis Sleidhollā. Patlaban P. Dūgls strādā rāmīšu fabrikā. Vakarus viņš pavada Sleidhollas virtuvē pie galda, dzerot mazus 250ml alutiņus vienu pēc otra, ik pa brīdim paņemot rokās savu iedragāto ģitāru un uzlaižot kādu sarežģītu rifu, kuru izdzirdot klātesošajiem aizsitas elpa. Un tā viņš tur sēž, tāds maza auguma un vēja appūstu seju, stāsta savus traģikomiskos stāstus (kā piemēram to, kur viņi ar draugu, pļaviņā sēžot, pamanījās izēst pusspaini attiecīgo supersēņu, aiz kam drauga seja pārvērtās par šķidru plastilīnu un iztecēja zālītē, kad šokolādes cilvēciņi jau bija piezemējušies), dažkārt šauj ar gaiseni no savas istabas loga un visā visumā iemieso lielāko daļu pasaules skumju.
Un tā interesantākā lieta ar viņu ir tāda, ka katra otrā P. Dūgla frāze liek vairumam profesionālu stendapkomiķu izskatīties salīdzinošī pelēkiem un nesmieklīgiem. Un viņš tik nepārtraukti postulē savā smalkajā manierē – es neesmu nekāds sevišķi gudrs, nēnē, bet man toties ir veselais saprāts. Un ko lai dara tie, kuriem veselā saprāta nav? Skaidrs taču, ka viņiem viss ir galīgā dirsā!
Tad virtuvē ienāk Džesa, kas ik pēc pāris dienām cepj kūkas, un, pirms viņa ir paspējusi sasveicināties vai ko citu bilst, P. Dūgls saka: „Oh, shut up!”
Šodien viņš nokrāsoja sarkanu bārdu, jo tuvojas halovīni, un Augustuss Kanons ir uzšuvis viņam jauku, zaļu leprekona žaketi.

Tagad, ziniet, sāk lēnā garā palikt tāds viegli rudenīgs un pavēss, bet vietējās miss joprojām staigā apkārt bez biksēm, jo uz to vedina aktuālā mode. Siltākā laikā izskatījās pavisam mīļi – kājās čobatiņas, mugurā tāds pārlieku garš t-krekls, bet pa vidam nekā. Tagad tukšumu sāk aizpildīt zeķubikses, bet ar jau, ziniet, tādas ļoti atturīgas. Kas būs tālāk – nav ne jausmas. Un tajā pašā laikā visas šausmīgi baidās no maniaka, jo, kā runā, šeit maniakošana kopumā esot diezgan populāra. Nesen Londonā viena miss mēneša laikā esot maniakota divas reizes, vismaz tā viņa pati stāsta. Visās augstskolās pie ziņojumu dēļiem sasprausti izgriezumi no Daily Star par to, ka studentēm jau nu gan vajadzētu mazliet aktīvāk to godu sargāt, jo tādā un tādā parkā tad un tad esot novērotas aizdomīgas aktivitātes, un tagad tur uzstādīts mobilais policijas postenis, kas sniedzis neiedomājami pozitīvus rezultātus – maniakālās aktivitātes pārvietojušās uz citu parku.
Viens maniaks, kā ļaudis zina runāt, praktizē arī manā rajonā. Runā, ka pakistānietis, lai gan neviens viņu neesot redzējis, jo viņa meiteņu ievilināmajai mašīnai tonēti stikli.

Vadošo institūciju labā varu teikt, ka viņu fantastiskā apsēstība ar drošību ir vienkārši pārdabiska. Nesen savā studijā biju pakāpies uz krēsla, lai iedzītu sienā naglu un pakarinātu uz tās gleznu kā tēvocis Podžers no Trīs vīriem laivā. Stāvu es, tātad, uz krēsla, gatavs dzīt naglu, kad pienāk man klāt tāda ne vairs gluži miss, bet vēl arī ne īsti missis, un saka, ka uz krēsla stāvēt nedrīkst, jo to neparedz drošības noteikumi. Jautāju, ko tad man tālāk darīt, uz ko missis – ne missis atbildēja: „Vispār jau paņemt no pagraba saliekamās trepes, bet vai jūs, sakiet, esat izgājis Trepju kāpšanas drošības instruktāžu?”
Tajā pašā dienā es uzšķīlu studijā sērkociņu, bez jebkāda īpaša iemesla, un tas bija to vērts. Kā pārvērtās apkārtējo sejas! Visiem acis tādas lielas un mutes tādas plaši atvēŗtas, un visi stāv un skatās uz mani un manu sērkociņu kā uz jaunāko aifonu.
No uguns viņi baidās vairāk nekā no maniaka. Instrukcijas, kā glābties ugunsgrēka gadījumā, karājas uz katra stūra, pat ārpus telpām. Un visur, visur, visur neskaitāmas ugunsdrošības durvis, teju kā gaidītu, kad tad beidzot atnāks tas pakistāņu ekstrēmists un mūs nodedzinās, pieliekot špicku pie drošības instrukciju izkārtnes.

Šajā sakarā varonis un kara veterāns Pulkvedis Bobs pirms pāris dienām izteicās jau minētajā laikrakstā Daily Star: „Es domāju, ka to izvarotāju un bērnu slepkavu (notvēra te vienu tādu nesen parkā) vajadzētu iekaustīt un likt pie sienas, kā vecos laikos! Un visus pakistāņus derētu kārtīgi iekaustīt un pēc tam iekaustītus deportēt atpakaļ uz Pakistānu, nav ko te maršēt pa mūsu ielām un izplatīt savas musinošās idejas. Un visus pārējos arī. Mēs esam toleranta tauta, un citi to vien dara kā ļaunprātīgi izmanto mūsu toleranci.
Un starp citu to daļu mūsu elektorāta, kas uzskata, ka mēs nerūpējamies par trūcīgajiem, es labprāt vienkārši iekaustītu. Ne par vienu citu mūsu partija nerūpējas tā, kā par trūcīgajiem!”

Tātad tagad jūs visi zināt, ja, ka uz ceļa ir sastopamas aitas.
Dzīvē tas izskatās šādi:

Aitas parasti pastaigājas gar to pašu augstāko krauju. Dažreiz viņas apjūk, paklūp un krīt lejā uz ceļa vai mašīnu kapotiem.
Viņas ganās arī nedaudz tālāk, blakus govīm. Prošu zameķiķ, ka govīm tur nezin kāpēc ir gara un čirkaina vilna, savukārt daudzām aitām gar sāniem ir melni planumi. Un tā viņas tur ganās, katras savā bariņā, un vienas uz otrām neskatās, tipa "Mēs jau neko, mēs tādas vispār nepazīstam".

Un šitā cilvēki un zvēri aiz kalniem vada savas saulainās dienas:

Viens no spilgtākajiem musulmaņu uzņēmējdarbības piemēriem laikam ir jau iepriekš minētais SUPA VALUE veikaliņš Pikadīlijlaukumā. SUPA VALUE sniedz mobilo telefonu remonta, atbloķēšanas, pirkšanas/pārdošanas/apmaiņas, apgreidošanas un sazin kādus vēl pakalpojumus, kā arī tirgo aksesuārus, fototehniku, laptopus, CD/DVD diskus, ķīniešu rokaspulksteņus, baterijas, pagarinātājus, USB ierīces un strīpainus lietussargus. To visu viņi realizē 6 kvadrātmetru platībā, no kuras trešdaļu aizņem divas letes. Visas augstāk uzskaitītās preces ir bagātīgi sakarinātas gar plastikāta sienām. Sākot Lielbritānijas apceļošanu ar Mančesteru neiegriezties SUPA VALUE bodītē nav iespējams, jo ir tak jāatbloķē latvju telefons un jānopērk tās štepseļu pārejas.
Tā nu es tur stāvēju un brīnījos, kamēr jautrais meistars Hazars bakstīja LMT telefonu, kā tas tā var būt, ka veikals atrodas milzīgā Edvarda laiku celtnē on the ground floor, bet man galva atduras pret griestiem, mazā platība pilna ar klientiem, bet abi darbinieki knapi ievietojas aiz letes, kad pēkšņi sienā pavērās mazmazītiņas slepenas durtiņas (ar visiem uz tām sakarinātajiem aifonu futlāriem), no tām izrāpoja vēl viens pakistānietis un veikli iešmauca kaut kur tur virs griestiem. Pēc brīža es redzēju, kā brūngana roka padod no augšas kaut kādu detaļu un atkal pazūd pašizbūvētajā antresolā. Un tagad es tā pie sevis domāju, ka ja cilvēks, kurš savulaik arhitektūrēja šo majestātisko celtni karaliskiem mērķiem, būtu kādā kristāla bumbā ieraudzījis S.V. veikalu 2010. gadā, viņš droši vien tur pat arī pakārtos savā glaunajā, samtiem iztapsētajā vestibilā. Žēl, jo arhitekts, protams, lielisks.

Cits piemērs - TOASTY vīriņš.
Viņš izskatās pēc šokolādē un kurpjusmērā izpeldināta Plēpja (no offense, absolūti pozitīvā nozīmē), ar skruļļainu bārdu, mīlīgu smaidu un  labsirdīgām labradora acīm, un tirgo kebabus. TOASTY vīriņam ir pašam sava nojume ar diviem visnotaļ apgreidotiem ratiņiem, kas kaut kādā veidā tiek arī apkurināti un darbojas kā plīts, gar kuru viņš tur ņemās ar savām pannām un trumuļiem, kā arī dažnedažādas ekstras - visādas tur mērces, kukurūzas un tādā garā. Un var redzēt, ka pasūtījis dizainerim varen krāsainu apdruku ar, kā jau varat noprast, "Toasty, toasty, toasty!" Burtiski pirms pāris dienām virs tā visa viņš uzkonstruēja arī raibu nojumi.
Bet skaistums ir iekš to, ka vēl pirms pāris gadiem viņam esot bijis tikai katls un beņķītis, un viņš esot tajā pašā vietā tirgojies ar pliku kukurūzu, un droši vien bijis tik pat laipns, plēpisks un nejaušiem garāmgājējiem uzsmaidošs. Arī mums viņš katru dienu uzsmaida, un pēdējā laikā pat apsveicinās.
Šāds, lūk, stāsts par progresu un cilvēku sasniegumiem.
Ar nepacietību gaidu, kad manā rajonā durvis vērs bodīte ar nosaukumu DADDY COOL. Līdz šim kaut kā vienmēr bijusi slēgta.

Un tātad iepriekšminētā Sleidholla, ja kas, atrodas rajonā, kura galveno iedzīvotāju īpatsvaru sastāda musulmaņi. Pakistānieši, cik saprotu. Ikdienas komunikācijā tas nekā īpaši neatspoguļojas, toties pateicoties viņu aktivitātēm šim rajonam piemīt pavisam psihadēliska krāsu gamma. Fons jau pats par sevi ir raibs pateicoties angļu sarkanbaltajām rindu mājelēm, un to papildina vietējo uzņēmēju bodītes, augļu un dārzeņu kastes visapkārt, sieviešu tērpi un dažādās seju krāsas. Kopumā Stokportas iela, kur tas viss atrodas, atgādina skatu caur kaleidoskopu ar daudziem, daudziem krāsainiem stikliņiem.
Katras izkārtnes dizains vismaz piecās krāsās, lielākā daļa preču izliktas uz ielas, katras frizētavas skatlogā smaidīgas un izkrāsotas Bolivudas superstāru sejas un tādā garā. Uz gaļas veikaliem sazīmēti jēriņi, vistiņas un gotiņas tā visnotaļ bērnišķīgi. Viens veikals man ir īpaši mīļš, saucās vienkārši - NATURAL HALAL MEAT, bet zvēriņi visi šķērsgriezumā, un tiem iekšā kaut kādi arābu burti.
Un veikalu nosaukumi viņiem arī ir fantastiski.
Pamēģiniet, piemēram, uzminēt, kādus pakalpojumus sniedz STYLISH KUT HUT. Vai arī UPTOWN GIRL, KASHCO, vai arī mans absolūtākais favorīts līdz šim: SUPA VALUE!

Es dzīvoju muižā ar nosaukumu "Slade Hall", kas atrodas pilsētas musulmanizētajā daļā. No ielas Sleidhollu praktiski nav iespējams pamanīt, jo tā ir ļoti rūpīgi noslēpta aiz mūra, vārtiņiem, krūmiem, skujukokiem utt. Vārtiņus civilizētā veidā atvērt nav iespējams. Pa tiem ir kārtīgi jāiesper ar kāju. Mājas iemītnieki šo triku zina un piekopj no dienas dienā. Garāmgājēji tā vienkārši nemēdz spārdīt svešus vārtiņus, turklāt lielākā daļa nemaz nezina, ka tādi eksistē.
Vietējie bērni ir pārliecināti, ka mājā spokojas, bet tas tā.
Toties aiz šīm iluzorajām barjerām Sleidholla patiesībā ir visnotaļ liela, turklāt ar milzīgu dārzu, kurā, blakus visam pārējam, ir miniatūrs futbola laukums. Es kad pirmo reizi tur izgāju, domāju, ka man rādās. Jej bogu, pēc visiem fizikas, loģikas un veselā saprāta likumiem tam gigantiskajam dārzam nu nekur nav vietas. Visapkārt biezs priežu aizsargslānis, neko nevar saprast. No ielas Sleidholla vispār izskatās pēc ļoti aizauguša krūma.

SH iemītnieki, kā noskaidrojās, ir Mančesteras spilgtāko karakteru panteons, rūpīgi atlasīts un labi nokomplektēts (man, piemēram, lai tur tiktu iekšā, bija jāiztur speciāla intervija, tāds kā iestājeksāmens. Pirms manis vairākas kandidatūras, kā stāsta, esot noraidītas ar argumentu - piedodiet, bet jūs tomēr neiederēsieties mūsu jaukajā klubiņā).

Nu, piemēram mans kaimiņš no Dienvidjorkšīras.
Mūža pirmo daļu viņš pavadīja zem vārda David James Bibby, taču nesen paciemojās zagsā, vai kā nu to šeit sauc, un nomainīja savu vārdu, uzvārdu un vidusvārdu uz Augustus Odysseus Danger Cannon (Danger is my middle name, viņš saka). Šeit šāda procedūra maksā 2.50 un aizņem aptuveni tik pat minūtes. (Ibio, atceros, kā Rīgā gāju uz zagsu ar līdzīgu prasību, bet viss, ko dabūju, bija 20 min. garš ieskats Latvju likumdošanā un no tās izrietošajos aizliegumos pieņemt dzimtas uzvārdu)
Deindžeram ir jaukas, uzskrūvētas ūsas un katliņhūte, un brīvajā laikā viņš nodarbojas ar spirta, džina, medalus un ingveralus rūpniecību mājas apstākļos, kā arī diezgan labprāt dejo tvistu. Vietējā brūvētāju asociācijā ir slavens ar vietējo spirta rekordu: 96% Cheers to that!
Šodien, pēc viņa atstātajām instrukcijām, nolikām brūvēties 12 galonus ingveralus Halovīnu pasēdēšanai dārzā.

Nu kaut kā tā.

Vēls vakars, tātad. Lasu grāmatu. Stāvu augstāk čalo kaimiņi. Uzšķiru nodaļu "Using sound as a metaphor", un te, kur gadījies kur ne, kaimiņiem sekss. Un tieši brīdī, kad tas viņu sekss kļūst tāds jau nu pavisam nepiedienīgi skaļš un lasīšanai traucējošs, grāmatā šāds teikums: "Sound used as a metaphor can create a whole dimension of meaning not immediately apparent in visual images".

Ja jūs, fjokla un hamish, zinātu, cik ļoti mans universitātes pasniedzējs ir līdzīgs Bernardam, jūs, visticamāk, kļūtu par maniem kursabiedriem jau rīt no rīta.

Otrās dienas rītā viss izskatījās pavisam citādi. Klerks, kuru mēs zināmu iemeslu dēļ nodēvējām par Zobiņu, bija nodevis maiņas stafeti kādam samērā pieklājīgam džentelmenim, kurš, divrindu žaketē tērpts, nedaudz atgādināja Hičkoku. Arī nakts riesta dziesmas bija apklusušas, un restorānā man pirmo reizi mūžā (!) radās vēlme nopublicēt bloga ierakstu ar virsrakstu "ko es šodien ēdu", jo Hotel International izpratnē "genuine english breakfast" sastāv no vienas ceptas olas, vienas kupātu desiņas, divām bekona šķēlēm, pus tomāta, nedaudz baked beans, nedaudz ceptu sēņu (wtf?) un tējas ar pienu (and please, help yourself to toast and butter, sir.) Visa varavīkšņotība bija kaut kur pagaisusi, pie brokastīm satiktie cilvēki izskatījās ļoti pieklājīgi un pat ģimeniski (izņemot varbūt vienu amerikāņu neta puisīti, neta meitenīti ar piecām Boba Dilana frizūrām vienlaicīgi) un mēs vienojāmies, ka jūtamies kā pamodušies no dīvaina sapņa.

No katras sienas mūs uzlūko vairāki simti melnbaltu holivudas acu (visādi tur Klārki Geibli, Marloni Brando, Betijas Deivisas, Merilinas M., Barbaras Streizandes un visi pārējie). Bet virs Ivetas gultas karājas Diego Riveras reprodukcija, un televizorā 24h rādās absolūti statiska bilde - kazino rulete ar uzrakstu LACE YOUR CHIP, kuru es nekad neslēdzu ārā.

Bet šorīt viss bija atpakaļ vecajās sliedēs - pie blakus galdiņa divi leopardaini transseksuāļi, kas atgādināja matemātikas skolotājas, bojāja mums apetīti, un pie ieejas mēs sastapām kādu ļoti, ļoti glūnīgu tipu, kurš pēc ilgākas mūsu sarunas noklausīšanās teica: "Forši beidzot dzirdēt latviešu valodu..." Tā klusi un ļoti nepārliecināti.

Mēs izgājām ārā, vieglajā lietū, kas konstanti karājās gaisā un devāmies, kur acis rāda, un acis rādīja šīs fantastiskās pilsētas nepārspējami spēcīgās ainavas, kurās sarkani ķieģelīši ņirb gar acīm kā aura pirms migrēnas.

3000 jūdžu augstumā virs vecās Eiropas es saspringti domāju par to, vai mēs lidosim arī virs Parīzes, vai es to saskatīšu caur mākoņu gūzmu, cik liela izskatīsies Francijas Eifeļa Vīrišķība un vai mana paģirainā galva no spiediena maiņām uzsprāgs pirms vai pēc tam, kad to ieraudzīšu. Iveta jutās tieši tā pat un domāja kaut ko ļoti līdzīgu. Arī viņas paģirainā galva draudēja sadalīties miljons frakcijās, un tas vienoja mūsu prātus un dvēseles kopējā Keruakā.

Ierodoties Mančesterā mēs paķērām taksi un lepni noteicām: "Hotel International, 34 London Road", uz ko šokolādes krāsas taxidraivers atbildēja ar visai sarkastiskiem smiekliem.
- Lots of gay activity happening in this hotel,- viņš teica, - especially in this bar right there.
- Well we won't be stopping there for a pint then, - mēs atbildējām.
- That's why they call it Gay Village, you know, - paskaidroja šokolādes krāsas taksists. Mēs, protams, tikai smējāmies. Bet viesnīcas reģistratūrā aiz letes sēdēja divi maigi un aizdomīgi labi kopti kungi. Viens no viņiem, tas, kura mutē atradās ne vairāk par IV dīvainas formas zobiem, ļoti plati smaidīja, ļoti laipni runāja un kopumā uzvedās nepiedienīgi pieklājīgi.

Interesanti, ka nekur internetos šī rajona nosaukums neparādās, un arī vietējos mēdijos tas tiek pieminēts tikai kā "Village", kas vispār ir diezgan nepolitkorekti gan pret "ciemata" ļaudīm, gan pret, piemēram, tādiem stulb. kā mēs, kuri neko pat nenojauš. Galu galā šī vieta atrodas tik pat centrālā lokācijā kā Berga Bazārs, ja ne vēl centrālākā.

Varavīkšņotais karogs, starp citu, plīvo tieši zem mūsu loga, blakus klubiņam "Twisted Wheels", kur puikas falsetā dzied
"The Lion Sleeps Tonight" karaoke versiju līdz pulkstens diviem (2) naktī. Viesnīcas paneļotie gaiteņi vijas neatšķetināmos labirintos(lai tiktu līdz mūsu istabai, ir jāiziet caur vismaz sešām ugunsdošības durvīm), istabas kā tādas smaržo nedaudz funky, bet kopumā es aizvien biežāk aizdomājos par to, ka mani bērni un mazbērni visticamāk būs briti.

Etīžu teātris NERTEN nāk klajā ar savu jaunāko skeču programmu bārā TaKa.

Adrese: Miera iela 10
Laiks: 3/08/10, plxt. 20:00
Ieejas maksa: 000

Laipni lūdzam!

Tas ir pilnīgs pizģec, nekautrēšos šī vārdiņa - es daudz esmu dzirdējis par ASV dienvidu štatu leģendāro rasismu. Tad nu lūk, šeit arī uzskatāma ilustrācija:

Kā man stāstīja viens pazīstams dalasietis, tur vēl līdz šai dienai ir saglabājusies sistēma ar 3 tualetēm - viena vīriešiem, viena sievietēm un viena tiem, kurus mūsdienās obligāti jāsauc par afrikāņiem amerikāņiem un nekā citādi.