Tev būs piekto novemberi mūžam atcerēties. Kanons un alternatīvā medicīna. Atkal afrikāņu maskas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu jau vairāk kā trīs nedēļas esmu patvēries dziļā andergraundā. Dziļais andergraunds izpaužas kā jumtistabiņa Parka Avēnijā, neliels, bet ļoti mājīgs miteklis, kas pieder kādai fantastiskai afrikāņu mācītāja meitai Sārai. Absolūta miera osta.
Šajā andrgraundā es nokļuvu neilgi pēc piektā novembra ugunskuru svinībām: Remember, remember the 5th of November - you know what I mean - kāds ideoloģiski noskaņots revolucionārs cenšas nosvilināt Parlamenta ēku, taču rezultātā tiek notverts un sadedzināts uz sārta pie Vestminsteras Abatijas, un turpmākos 200 vai cik tur gadus svinības ir nodrošinātas kā vienas, tā otras puses atbalstītājiem. Mēs ar Dūglu un Kanonu likvidējam nožogojuma fragmentu ap svinību teritoriju un pazaudējam kurpes izbradātā Pletfīldas parka dubļos.
Es attapos Parka Avēnijas jumtistabiņā pirmdienas rītā ar 39 grādusu temperatūru pēc celsija, akurāt pēc jauki pavadīta vīkenda, pirmo reizi ārpus Sleidhollas pasīvi dekadentiskajm sienām.
Atgriežoties mājās es ļoti labi sapratu, ka nekas vairs nebūs kā iepriekš. Nez kādēļ jutos kā pusaudzis, kas pa kluso izlavījies no vecāku mājām un, no rīta uz pirkstgaliem ielavoties, sastapis virtuvē ir dusmīgu tēvu sakrustotām rokām, ir noraizējušamies māti norasojušām acīm.
Pirmie, ko satapu virtuvē, bija Iveta, ar kuru nesarunājāmies jau kādu nedēļu, un Kanons, hiperaktīvs kā jau vienmēr, kurš teica: „Kur tu biji? Mēs jau izsūtījām ārkārtas izlūkekspedīciju,” līdzīgi kā lācītis ezītim, kad tas pārradās no saviem miglas klejojumiem.
Pēc neilgām pārdomām viņš ieminējās, ka man noteikti nepieciešams iedzert nedaudz jēgermestera, jo tajā ir piecdesmit cik tur brīnišķīgas zālītes un citas veselīgas lietas, uzkabināja plecos savu pirmskara mugursomu, uzskrūvēja ūsas ar brūkleņu vasku un devās uz veikalu.
Es nebiju īpaši pārsteigts, kad viņš atgriezās ar savu īpašo Kanona medicīnas komplektu. Vērojot, kā viņš drudžaini krāmē uz galda vairākus jēgerus, galonu zubrovkas, kasti ar enerģijas dzērieniem „Relentless” (ar Bairona un Vērdsverta pantiem pseidogotiskā šriftā), jamaikiešu banānu alu un visādus mēslus ar paracetamolu un aspirīnu, piebilstot: „Doctor’ back, sir!”, es uz brīdi atcerējos Jerofejeva maģiskās receptes.
Papildus terapeitiskam efektam viņš bija iegādājies arī grupas „Jive Bunny and the Mastermixers” ziemassvētku dziesmu izlasi, kurā gan nebija nevienas ziemassvētku dziesmas, toties bija YMCA un citas līdzīgas meldijas 95,5 minūšu garumā.
Iveta joprojām neteica ne pušplēsta vārda.
Tagad es turpinu slēpties pārdaugavveidīgajā Parka Avēnijā un aizvien vairāk iemīlēt afrikāņu masku dīvainos skatienus un spokainu kolekciju no neskaitāmām ziloņu figūriņām.
Šajā andrgraundā es nokļuvu neilgi pēc piektā novembra ugunskuru svinībām: Remember, remember the 5th of November - you know what I mean - kāds ideoloģiski noskaņots revolucionārs cenšas nosvilināt Parlamenta ēku, taču rezultātā tiek notverts un sadedzināts uz sārta pie Vestminsteras Abatijas, un turpmākos 200 vai cik tur gadus svinības ir nodrošinātas kā vienas, tā otras puses atbalstītājiem. Mēs ar Dūglu un Kanonu likvidējam nožogojuma fragmentu ap svinību teritoriju un pazaudējam kurpes izbradātā Pletfīldas parka dubļos.
Es attapos Parka Avēnijas jumtistabiņā pirmdienas rītā ar 39 grādusu temperatūru pēc celsija, akurāt pēc jauki pavadīta vīkenda, pirmo reizi ārpus Sleidhollas pasīvi dekadentiskajm sienām.
Atgriežoties mājās es ļoti labi sapratu, ka nekas vairs nebūs kā iepriekš. Nez kādēļ jutos kā pusaudzis, kas pa kluso izlavījies no vecāku mājām un, no rīta uz pirkstgaliem ielavoties, sastapis virtuvē ir dusmīgu tēvu sakrustotām rokām, ir noraizējušamies māti norasojušām acīm.
Pirmie, ko satapu virtuvē, bija Iveta, ar kuru nesarunājāmies jau kādu nedēļu, un Kanons, hiperaktīvs kā jau vienmēr, kurš teica: „Kur tu biji? Mēs jau izsūtījām ārkārtas izlūkekspedīciju,” līdzīgi kā lācītis ezītim, kad tas pārradās no saviem miglas klejojumiem.
Pēc neilgām pārdomām viņš ieminējās, ka man noteikti nepieciešams iedzert nedaudz jēgermestera, jo tajā ir piecdesmit cik tur brīnišķīgas zālītes un citas veselīgas lietas, uzkabināja plecos savu pirmskara mugursomu, uzskrūvēja ūsas ar brūkleņu vasku un devās uz veikalu.
Es nebiju īpaši pārsteigts, kad viņš atgriezās ar savu īpašo Kanona medicīnas komplektu. Vērojot, kā viņš drudžaini krāmē uz galda vairākus jēgerus, galonu zubrovkas, kasti ar enerģijas dzērieniem „Relentless” (ar Bairona un Vērdsverta pantiem pseidogotiskā šriftā), jamaikiešu banānu alu un visādus mēslus ar paracetamolu un aspirīnu, piebilstot: „Doctor’ back, sir!”, es uz brīdi atcerējos Jerofejeva maģiskās receptes.
Papildus terapeitiskam efektam viņš bija iegādājies arī grupas „Jive Bunny and the Mastermixers” ziemassvētku dziesmu izlasi, kurā gan nebija nevienas ziemassvētku dziesmas, toties bija YMCA un citas līdzīgas meldijas 95,5 minūšu garumā.
Iveta joprojām neteica ne pušplēsta vārda.
Tagad es turpinu slēpties pārdaugavveidīgajā Parka Avēnijā un aizvien vairāk iemīlēt afrikāņu masku dīvainos skatienus un spokainu kolekciju no neskaitāmām ziloņu figūriņām.