M13 0GW

Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.

Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

AppleTV tikmēr piedāvā ko tādu

( ... tālāk ... )

Taisni prasās pārsaukt šo lietotājbildi par "sāp mati".

DIENA. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs otrdien izskatīja 19 notiesātu personu apžēlošanas lūgumus, bet nevienu apžēlošanas lūgumu neatbalstīja.
DIENA. Latvijas Bankas prezidenta meklējumos koalīcija līdz konkrētām personām vēl neesot tikusi..

Līdz janvāra beigām patiešām ļoti nopietni un ļoti labprāt pieņemšu praktiski jebkādu īstermiņa haltūru -- gan uz vietas, gan attālināti veicamus -- piedāvājumus. Ja darbiņš attālināti veicams, tas var būt arī pēc minētā datuma un ilgtermiņā. Ja uz vietas, vēlams Rīgā, bet nav izslēgta arī pabraukāšana.

Lietas, ko vairāk vai mazāk protu un labprāt darītu:

- tīrīt sniegu
- mazgāt traukus
- skaldīt un zāģēt malku
- pieskatīt mājdzīvniekus, staidzināt suņus (arī tādus ar sarežģītu raksturu)
- diezgan ātri rēķināt galvā
- drusku tekstus (tulkot, rediģēt, uzrakstīt)
- vadīt vai palīdzēt vadīt pasākumus (nav problēmu uzstāties publikas priekšā)
- asistēt pasākumu organizēšanā
- vadīt/moderēt sarunas un diskusijas
- laistīt augus
- slaucīt, sūknēt, mazgāt grīdas
- in general pieskatīt mājokli iemītnieku prombūtnes laikā
- amatierlīmenī nospēlēt mazas lomas
- nolasīt lekciju vai divas
- strādāt aiz bāra letes
- darboties ar kases automātu (prasmes atsvaidzināšana prasītu 30 min)
- ātri un kvalitatīvi šifrēt audio tekstā
- vadīt vieglo automašīnu
- smērēt sviestmaizes, vārīt sautējumu (menu var turpināt)
- dublēt citas valodas audio latviski
- visādas citas lietas, kas pagaidām nenāk prātā man, bet varbūt varētu ienākt prātā jums vai jums zināmiem cilvēkiem, kuriem vajag kaut kur pielikt palīdzīgu roku/galvu/kāju

Patiešām novērtēšu, ja kaut ko piedāvāsiet. Komentāri skrīnoti, lai varat tajos izpaust epastus, uz kuriem rakstīt u. tml.

Bučas, un laimīgu Jauno gadu!

Ar patīkamu izbrīnu ieraudzīju, ka Prometejs ir izdevuši Ambēras hroniku pirmo divu grāmatu tulkojumu latviski.

Jāsaka, viena no tīņu gadu aizraujošākajām grāmatām, kura man veiksmīgi aizstāja to, kas, iespējams, vēlākām paaudzēm būs bijušas Troņu spēles (ja Troņu spēles būtu vairāk saistītas ar šībrīža Zemes realitāti, mazāk asiņainas, inteliģentākas un nedaudz asprātīgas; ne jau velti Dž.R.R.Mārtins bija Zelaznija draugs un sadarbības partneris, un viņa Zelaznija nekrologs ir visai trāpīgs).

Tā kā daudzas rindkopas angliski teju atceros no galvas un Zelazniju, līdzīgi kā citu poētiskas ievirzes prozu, tulkot nav viegli, ar bailēm vēru vaļā, lai redzētu, ko Uldis Šīns ir paveicis.

Visā visumā, izskatās gana pieklājīgs darbs. Ir sajūta, ka pie detaļām piestrādāts. Tiesa gan, ir atsevišķas vietas, kur šis tas duras acīs, bet visā visumā es teiktu, ka ir izdevies pārcelt oriģināla tempu un izteiksmes stilu, nebūt ne viegls uzdevums.

Pirmajās lappusēs man iedūra tikai "Laughing Boy" tulkojums kā "Smejošais zēns", jo biju pārliecināts, ka tā ir manis nekad neskatīta, bet atsauce, ko nu nekādi nevajag tulkot burtiski.

Pameklējot un pajautājot forumos, izrādījās, ka "Laughing Boy" ir bijis gana populārs 1940-1960 frazeoloģisms:

"An ironic term of reference or address for someone of a morose disposition or gloomy countenance. First recorded in 1940 ..." // OED

Un tad man bija jāpadomā, nu, jā atstāts burtisks tulkojums, bet vai tā bija paviršība vai nespēja atrast latvisku analogu?

Bet, ja arī varētu atrast analogu, jārēķinās, ka tas ir tīri vienreizējs apzīmējums personāžam, kam veltīta puslappuse nedaudz iepriekš, un no kura stāsts aiziet prom. Kā varētu tulkot "Laughing boy", lai latviski nebūtu pārpratumu šādos apstākļos? Trilemma.

Grupai Die Heiterkeit ir ļoti jauka dziesma "Jeder Tag ist ein kleines Jahrhundert".
Tāpat arī man dažreiz liekas, ka vienā dienā var ietilpt vesels gadsimts.

Pateicoties dažādām garīgajām praksēm, šis laiks nav tik mokpilns un nolēmēts kāds tas mēdza būt pirms kādiem gadiem pieciem.

Galvenokārt tā ir attiecību kārtošana ar apkārtējo pasauli tiktāl, līdz paliek skaidrs, ka nekādu attiecību ar apkārtējo pasauli nav.

Ir ietilpīgais vārdiņš "chores", tad - jau pieminētā prakšu piekopšana un pirmsmiega brīži, vēlams, ar grāmatu rokās.

Tāds bija pagājušais gads un attiecībā uz jauno gadu šajā ziņā nedz varu atļauties, nedz vēl māku ko mainīt.

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

šorīt atcerējos, kā bērnībā paklusām lasīju šo grāmatu, saldkairi un skaidri apzinoties, ka daru kaut no neatļautu

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.

Šodien uzzināju, ka cilvēki ir uzskatījuši par lietderīgu specifiski nošķirt diskalkuliju-- to mēdz dēvēt par matemātisko disleksiju. Un izrādās, ir pamats to izdalīt:


Dyscalculia is associated with dysfunction in the region around the intraparietal sulcus[6] and potentially also the frontal lobe.[7][8] Dyscalculia does not reflect a general deficit in cognitive abilities or difficulties with time, measurement, and spatial reasoning.[9][10] Estimates of the prevalence of dyscalculia range between 3 and 6% of the population. //Vikipēdija

Pagājušā gada skriešanas bilance ir ok (kādi 830 km). Nē nu, atklāti sakot, tas ir vairāk kā 2023. gadā, kad vairākkārt satraumējos un tad novēloti sāku rehabilitāciju, tāpēc kopumā šis 2024. bija labs gads, jo neatlaidīgi turpināju atgriešanos uz skriešanas takas ar regulāru darbu pie fizioterapeita. Šķiet, 2022. gads ir bijis tas gads, kad esmu (varbūt) sasniedzis skriešanas labākos rādītājus, bet negribas atmest mērķi beidzot noskriet pilnu maratonu, varbūt kādu no lielajiem pasaules maratoniem. Bet nu šajā 2024. gadā daudzmaz nostabilizēju citādu skriešanas rutīnu, bez ambicioziem treniņplāniem, tikai ar mērķi skriet 2-3 reizes nedēļā un vismaz kādus 7-9 km vienā reizē. Pagaidām palikšu pie šīs ikdienas, varbūt biežāk atgriezīšos pie garākiem skrējieniem reizi nedēļā. Skaidrs ir tas, ka vairs neesmu nekāds jauneklis, jāpieskata sevi, sava veselība.

P.S. Ārpus “9min” jautājums – vai un kā gramatiski pareizi var pateikt “jāpieskata sevi”, tak vietniekvārdiem arī vajadzētu būt nominatīvā pēc vajadzības izteiksmes, ne?

Kā jūs piespiežat sevi nopirkt biļetes uz koncertu, kas ir pēc pusgada, un ir jāizdara izvēle - pirkt labas vietas par 80 eiro vai pavisam sliktas par 40? Nē, nu vēl ir izvēle par 70 un 55, bet tās pirkt vispār nav nekādas motivācijas - ne ietaupīt, ne tikt labās vietās.

Šonakt redzēju briesmīgu sapni - Getsbijam jūrmalā kaut kāds sīkais maitassuns nokoda asti. Nokoda un tūdaļ pat apēda kā tādu krimslīti. Es ļoti sadusmojos un gribēju viņam iespert pa galvu, lai aizlido pārdesmit metrus tālāk, bet tā maitassuņa saimniece bija maza meitene, kurai pie cepures bija piesieta glīta lapsas aste, un es neko neizdarīju, tikai noskatījos, kā Getsbijam no astes stumbeņa sūcas tumšsarkanas asinis. Bet vispār viņš jau sešus gadus kā miris. Kāpēc es viņu redzēju sapnī?

mani ļoti intriģē šī doma par kosmosa reģioniem kur laiks rit citādi: pulkstenis tikšķ ātrāk.

Iekš Interstellar tā scēna ar ekspedīciju uz planētu pie melnā cauruma ir vienkārši fiasko - kāda īsti ir dziļā ideja nodibināt civilizāciju uz planētas, kur stundā uz planētas paiet 7 gadi "ārā", jeb kamēr civilizācija domā ka attīstās 100 gadus (tātad 7*24*365*100 = 168 gadi dienā, 61320 gadi vienā Miller's planet "gadā", jeb 6 132 000 gadi) - uz Zemes ir pagājuši seši miljoni gadu, kamēr lēno divplākšņu civilizācijai paiet 100 gadi uz Miller's planet.

Tas būtu tā reāli - kolonija uz Miller's planet beidzot ir kaut ko sasniegusi, domā doties uz zvaigznēm, bet tur - hujaks, tur, ārā, kolonijas kas 6 miljonus gadu jau kā kaut ko dara, darbojas. Un skatās uz tupajiem knapi 100 gadus vecajiem kolēģiem kā uz zemes tārpiem.

Šāds setting ir Vernor Vinge, tur "zones of thought", kur dažas civilizācijas ir "lēnajā zonā", bet citas savukārt dzīvo daudz ātrākā realitātē. Tur, kad tiec ārā no "lēnās" zonas, datori sāk darboties ātrāk, kļūdas notiek retāk, silīcija-bāzēta dzīvība ir reāla.

Šeit gan būtu tādi interesanti blakus efekti - ja komunicē cilvēks uz Zemes ( = pierastais laika ritējums) un cilvēks uz tādas Miller's planet (viena diena viņam ir 168 Zemes gadi), un cilvēks no tāda "Beyond" - joka pēc pieņemsim ka tur arī ir tā ka viena Zemes diena ir 168 gadi iekš Beyond, un 100 Zemes gadi ir 6 miljoni gadu iekš Beyond. Tad tiem cilvēkiem uz Zemes un Miller's planet liksies ka cilvēka dzīves ilgums iekš Beyond ir kaut kādas stundas, sekundes. Bioloģiskās dzīvības formas iekš Beyond sanāk dzimst un mirst kā viendienītes, un vienīgais saprāts kas var kaut kā sekot līdzi tam, kas notiek (nenotiek) uz Zemes un tādā Miller's planet zonā, ir silīcija-bāzēta dzīvība, AI kurš var dzīvot gadu tūkstošus (miljonus un miljardus).

(Raksts gan piemin ka pulkstenis iekš "void bubble" varētu tikšķēt 3x ātrāk nekā iekšā galaktikā. Ne tā ka simtiem vai tūkstošiem reižu ātrāk.)

Esmu atgriezies pie “9 minūšu” koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laikam piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices “Pikto sentimentu” palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais “9min” ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)

kaut kā nesagaidu es "jauno" gadu vairs ar prieku. un arī "veco" gadu es nekādi nevērtēju. pēdējo reizi man gadījās pateikt ka gads ir bijis "sūdīgs" par 2019. gadu, un biju ļoti priecīgs ieskandināt 20tos. un tad pēkšņi izrādījās ka 2019 bija brīnišķīgs gads.

Anti-depresanti digitālā formā - "SK8 the Infinity". Ļoti smieklīga, maza anime ar brīnišķīgiem varoņiem un sirsnīgiem jokiem. Tikai 12 sērijas, bet man pat neprasās vairāk.




- Smalka vietiņa. Es varētu šurp atvest savu priekšnieci.
- Vai šeit ir kaut kas bez tomātiem?
- Vai te ir kartupelīši kanādiešu gaumē?
- Viesmīl, mums četras rāmena bļodas!!!
- Idiņ, šis ir itāļu restorāns.

- Kur Ādams?
- Laikam plāno ļoti efektīvu ierašanos.
- Jā, droši vien izšausies no lielgabala.