![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Cibas kontekstā viens no mulsinošākajiem aspektiem ir atklātības līmenis šauros griezumos - mani vienmēr pārsteidz tas, par ko jūs (mēs) esat gatavi runāt un stāstīt vissīkākajās detaļās, bet par ko tajā pašā laikā nerunājat vispār un klusējat. Es to pieņemu kā specifisku šī medija īpatnību, jo citur ir savādāk - sākot no influenceru samākslotajām ikdienām, mākslas vārdā izrādītajām privātuma tiešraidēm un beidzot ar pavisam un galīgi personiskām dienasgrāmatām, kas tā vai citādi nonāk pie lasītāja (lielisks piemērs ir Ludviga Vitgenšteina šifrētā kodu valodā rakstītās piezīmes 1. pasaules kara ierakumos, kur viņš piefiksē, cik reiz ir masturbējis). Cibā ir lietas, par kurām ir nepieciešamība runāt tā, kā tu nekur citur nerunātu, bet tomēr paliek lietas, kas netiek izstāstītas. Viena no tādām lietām, par ko viegli tiek stāstīts, ir atzīšanās vājumos - nevis vājībās, bet tieši tajā, kas var kalpot par iemeslu ievainojamībai. Man šķiet, ka to nosaka neapzināta vēlme "tik vaļā" no kaut kā (biežāk to izmanto sievietes, lai gan Cibā es nemēdzu piefiksēt, kāda dzimuma pārstāvis ir tas, kurš raksta) - uzrakstīt šeit par to, kā (ļoti detalizēti) slimo bērni, kavējas mēnešreizes, nomoka psihiskas problēmas, kāds nodarījis pāri, pasaule un konkrēti kaimiņi ir maitas, taču ļoti reti nākas lasīt par tikpat intīmām un slēpjamām lietām, kas ir potenciāli "pozitīvas", piemēram, ir tik maz ierakstu par iemīlēšanos un tām neskaidrajām, trauslajām sajūtām, kas taču arī mūs padara par būtnēm ar novilktu ādu. Vai kaut ko citu.
Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )
Es jums varētu izstāstīt kaut ko ( ... tālāk ... )
