M13 0GW

Vecās Mērijas sociopolitiskās tapetes. Labdarība, cinisms un pravieši.

Vecās Mērijas sociopolitiskās tapetes. Labdarība, cinisms un pravieši.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Es pazīstu vienu vecu rokdarbnieci Mēriju. Rokdarbniece Mērija nesen izgatavoja tādu 20 metrus garu tapešu rulli, kas attēlo Viktorijas laika sociālos kontrastus caur grafiskām sadzīves ainiņām. Šī tapete ar saviem mazajiem zīmējumiem ļoti atgādina ilustrācijas no kādas bērnības dienu grāmatas ar apdzeltējušām lapām, kuru atļauts izņemt no plaukta tikai vecāku/vecvecāku uzraudzībā. Vecās Mērijas zīmējumi, kas nekad neatkārtojas, vēsta mums par to, kā Mančesteru no miljoniem sarkano ķieģelīšu ir uzbūvējuši vienkārši strādnieki. Mēs kā mazi bērni sēžam Mērijai un viņas gigantiskajai tapetei apkārt un klausāmies.

Tagad, vecās Mērijas stāstu ietekmē, es vazājos pa ielām un šķērsielām un pētu industriālās ainavas. Lietus karājas gaisā jau trešo dienu no vietas, gar Mančesteras viaduktu arkām skalojas rūsa. Ķieģeļu mūri izskatās netīri un nosvīduši. Industrilās revolūcijas upuri pēc kārtējās 16h darba šiftes. Laiks sakruķīts kaut kā tā, ka jau ap tējas laiku tumšs.

Netālu no Pikadīlijas laukuma mani pārtver kāda meitene un piedāvā pastāvēt zem sava lietussarga. Es jau noprotu (nu jau kādus 15 gadus), ka kaut kas nav īsti kārtībā, ja ļaudis tik laipni, un ka kaut kāds eiropeisks laminēts kareklis kaklā nozīmē, ka tak jau tūdaļ kaut ko no manis prasīs, bet tās acis tik lielas un brūnas, un smukas, ka mana brīnišķīgā standartatbilde uz lūgumu veltīt pāris min. sava laika, proti, "as long as you're not asking for my money or coordinates, be my guest!" kaut kur pasprūk no galvas, un tā nu es stāvu zem smukās brūnacītes lietussarga un klausos par attiecīgās sabiedriska un visāda citāda labuma organizācijas darbību.
Organizācija, kuras nosaukums ir absolūti neiegaumējama abreviatūra no sešiem burtiem, nodarbojas ar telefonpalīdzību pašnāvniekiem bērnu un pusaudžu vecumā. "Piemēram," meitene skaidro, "iztēlojieties dzīves grūtību nomocītu tīni, kurš stāv uz tās tur celtnes jumta, sagraizītām rokām un gatavs lekt zemē. Ko viņš šajā brīdī dara? Viņš zvana mums! Un tagad uzminiet nu, cik šādus zvanus mēs saņemam nedēļā. Nu?" Es atbildu, ka gan jau kādus 300. "Jā," viņa saka, "tikai pielieciet vēl divas nulles! 30 tūkstošus!!!"
Viņiem tur viss esot viltīgi iedalīts vairākās riska grupās, lai saprastu, kuram no tiem 30 000 zvanītājiem ir vajadzīga arīdzan fiziska, ne tikai morāla palīdzība. Un vēl viņiem, protams, pietrūkstot resursu, lai atbildētu uz visiem šiem neskaitāmajiem zvaniem.

Tad nu es ilgi un dikti dodu mājienus, ka nekādus ziedojumus, piedodiet, nesniegšu, taču skaistā brūnace neatkāpjas un prasa kaut vai divas mārciņas nedēļā sākot no decembera mēneša, līdz es nešpetni uzsmaidu un piedāvāju tā vietā labāk aiziet ar mani uz Šekspīru (tas tāds klasisks Tūdoru laika krogs) un kaut ko tur iedzert, piemēram Old Scrumpy vai ja ne Old Scrumpy, tad ko citu gardu un spirdzinošu. Labās organizācijas labā pārstāve dodas tālāk ar visu savu divvietīgo lietussargu, un es pat neatceros, vai viņā atvadījās, vai nē.

Un dažus soļus tālāk pie Tesco automātiskajām durvīm kāds vīriņš, jāteic - stipri līdzīgs stereotipiskajam futbola huļigānam, uzstāda saliekamu beņķīti, uzkāpj uz tā ar abām kājām, papleš rokas tā, itkā turētu imagināru tubu, un ar hārdkorīgu mankūniešu akcentu sāk sludināt to, kā jauki ļaudis nonāk debesīs, bet nejauki - ellē.
Un tā nu es turpinu mērcēties lēni pilošajā lietū un nu jau bez jebkādas cinisma nots stāstīt sev, ka nekad mūžā vairs nedomāšu sliktas domas.
  • (Anonymous)
    Svenčik, ja palu4ila vašu esemesku i ona grejet mojo serdce poeta dosihpor, kad būs tas brīdis, kad mēs Tevi kā blekbūkos sagaidīsim lidostas kafetērijā un mums uz galda būs septiņas tukšas splišī-splešī pudeles... i tut vihodjiš ti, vesj v belom?


    stjortaja i pe4aljnaja, vsja takaja tragičnaja- Fj
    • Ne grustite, madmuazelj. Vi ob etom uznajete pervaja!
Powered by Sviesta Ciba