M13 0GW

Tagad, ziniet, sāk lēnā garā palikt tāds viegli rudenīgs un pavēss, bet vietējās miss joprojām staigā apkārt bez biksēm, jo uz to vedina aktuālā mode. Siltākā laikā izskatījās pavisam mīļi – kājās čobatiņas, mugurā tāds pārlieku garš t-krekls, bet pa vidam nekā. Tagad tukšumu sāk aizpildīt zeķubikses, bet ar jau, ziniet, tādas ļoti atturīgas. Kas būs tālāk – nav ne jausmas. Un tajā pašā laikā visas šausmīgi baidās no maniaka, jo, kā runā, šeit maniakošana kopumā esot diezgan populāra. Nesen Londonā viena miss mēneša laikā esot maniakota divas reizes, vismaz tā viņa pati stāsta. Visās augstskolās pie ziņojumu dēļiem sasprausti izgriezumi no Daily Star par to, ka studentēm jau nu gan vajadzētu mazliet aktīvāk to godu sargāt, jo tādā un tādā parkā tad un tad esot novērotas aizdomīgas aktivitātes, un tagad tur uzstādīts mobilais policijas postenis, kas sniedzis neiedomājami pozitīvus rezultātus – maniakālās aktivitātes pārvietojušās uz citu parku.
Viens maniaks, kā ļaudis zina runāt, praktizē arī manā rajonā. Runā, ka pakistānietis, lai gan neviens viņu neesot redzējis, jo viņa meiteņu ievilināmajai mašīnai tonēti stikli.

Vadošo institūciju labā varu teikt, ka viņu fantastiskā apsēstība ar drošību ir vienkārši pārdabiska. Nesen savā studijā biju pakāpies uz krēsla, lai iedzītu sienā naglu un pakarinātu uz tās gleznu kā tēvocis Podžers no Trīs vīriem laivā. Stāvu es, tātad, uz krēsla, gatavs dzīt naglu, kad pienāk man klāt tāda ne vairs gluži miss, bet vēl arī ne īsti missis, un saka, ka uz krēsla stāvēt nedrīkst, jo to neparedz drošības noteikumi. Jautāju, ko tad man tālāk darīt, uz ko missis – ne missis atbildēja: „Vispār jau paņemt no pagraba saliekamās trepes, bet vai jūs, sakiet, esat izgājis Trepju kāpšanas drošības instruktāžu?”
Tajā pašā dienā es uzšķīlu studijā sērkociņu, bez jebkāda īpaša iemesla, un tas bija to vērts. Kā pārvērtās apkārtējo sejas! Visiem acis tādas lielas un mutes tādas plaši atvēŗtas, un visi stāv un skatās uz mani un manu sērkociņu kā uz jaunāko aifonu.
No uguns viņi baidās vairāk nekā no maniaka. Instrukcijas, kā glābties ugunsgrēka gadījumā, karājas uz katra stūra, pat ārpus telpām. Un visur, visur, visur neskaitāmas ugunsdrošības durvis, teju kā gaidītu, kad tad beidzot atnāks tas pakistāņu ekstrēmists un mūs nodedzinās, pieliekot špicku pie drošības instrukciju izkārtnes.

Šajā sakarā varonis un kara veterāns Pulkvedis Bobs pirms pāris dienām izteicās jau minētajā laikrakstā Daily Star: „Es domāju, ka to izvarotāju un bērnu slepkavu (notvēra te vienu tādu nesen parkā) vajadzētu iekaustīt un likt pie sienas, kā vecos laikos! Un visus pakistāņus derētu kārtīgi iekaustīt un pēc tam iekaustītus deportēt atpakaļ uz Pakistānu, nav ko te maršēt pa mūsu ielām un izplatīt savas musinošās idejas. Un visus pārējos arī. Mēs esam toleranta tauta, un citi to vien dara kā ļaunprātīgi izmanto mūsu toleranci.
Un starp citu to daļu mūsu elektorāta, kas uzskata, ka mēs nerūpējamies par trūcīgajiem, es labprāt vienkārši iekaustītu. Ne par vienu citu mūsu partija nerūpējas tā, kā par trūcīgajiem!”