![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens no spilgtākajiem musulmaņu uzņēmējdarbības piemēriem laikam ir jau iepriekš minētais SUPA VALUE veikaliņš Pikadīlijlaukumā.
SUPA VALUE sniedz mobilo telefonu remonta, atbloķēšanas, pirkšanas/pārdošanas/apmaiņas, apgreidošanas un sazin kādus vēl pakalpojumus, kā arī tirgo aksesuārus, fototehniku, laptopus, CD/DVD diskus, ķīniešu rokaspulksteņus, baterijas, pagarinātājus, USB ierīces un strīpainus lietussargus. To visu viņi realizē 6 kvadrātmetru platībā, no kuras trešdaļu aizņem divas letes. Visas augstāk uzskaitītās preces ir bagātīgi sakarinātas gar plastikāta sienām. Sākot Lielbritānijas apceļošanu ar Mančesteru neiegriezties SUPA VALUE bodītē nav iespējams, jo ir tak jāatbloķē latvju telefons un jānopērk tās štepseļu pārejas.
Tā nu es tur stāvēju un brīnījos, kamēr jautrais meistars Hazars bakstīja LMT telefonu, kā tas tā var būt, ka veikals atrodas milzīgā Edvarda laiku celtnē on the ground floor, bet man galva atduras pret griestiem, mazā platība pilna ar klientiem, bet abi darbinieki knapi ievietojas aiz letes, kad pēkšņi sienā pavērās mazmazītiņas slepenas durtiņas (ar visiem uz tām sakarinātajiem aifonu futlāriem), no tām izrāpoja vēl viens pakistānietis un veikli iešmauca kaut kur tur virs griestiem. Pēc brīža es redzēju, kā brūngana roka padod no augšas kaut kādu detaļu un atkal pazūd pašizbūvētajā antresolā. Un tagad es tā pie sevis domāju, ka ja cilvēks, kurš savulaik arhitektūrēja šo majestātisko celtni karaliskiem mērķiem, būtu kādā kristāla bumbā ieraudzījis S.V. veikalu 2010. gadā, viņš droši vien tur pat arī pakārtos savā glaunajā, samtiem iztapsētajā vestibilā. Žēl, jo arhitekts, protams, lielisks.
Cits piemērs - TOASTY vīriņš.
Viņš izskatās pēc šokolādē un kurpjusmērā izpeldināta Plēpja (no offense, absolūti pozitīvā nozīmē), ar skruļļainu bārdu, mīlīgu smaidu un labsirdīgām labradora acīm, un tirgo kebabus. TOASTY vīriņam ir pašam sava nojume ar diviem visnotaļ apgreidotiem ratiņiem, kas kaut kādā veidā tiek arī apkurināti un darbojas kā plīts, gar kuru viņš tur ņemās ar savām pannām un trumuļiem, kā arī dažnedažādas ekstras - visādas tur mērces, kukurūzas un tādā garā. Un var redzēt, ka pasūtījis dizainerim varen krāsainu apdruku ar, kā jau varat noprast, "Toasty, toasty, toasty!" Burtiski pirms pāris dienām virs tā visa viņš uzkonstruēja arī raibu nojumi.
Bet skaistums ir iekš to, ka vēl pirms pāris gadiem viņam esot bijis tikai katls un beņķītis, un viņš esot tajā pašā vietā tirgojies ar pliku kukurūzu, un droši vien bijis tik pat laipns, plēpisks un nejaušiem garāmgājējiem uzsmaidošs. Arī mums viņš katru dienu uzsmaida, un pēdējā laikā pat apsveicinās.
Šāds, lūk, stāsts par progresu un cilvēku sasniegumiem.
Ar nepacietību gaidu, kad manā rajonā durvis vērs bodīte ar nosaukumu DADDY COOL. Līdz šim kaut kā vienmēr bijusi slēgta.
Tā nu es tur stāvēju un brīnījos, kamēr jautrais meistars Hazars bakstīja LMT telefonu, kā tas tā var būt, ka veikals atrodas milzīgā Edvarda laiku celtnē on the ground floor, bet man galva atduras pret griestiem, mazā platība pilna ar klientiem, bet abi darbinieki knapi ievietojas aiz letes, kad pēkšņi sienā pavērās mazmazītiņas slepenas durtiņas (ar visiem uz tām sakarinātajiem aifonu futlāriem), no tām izrāpoja vēl viens pakistānietis un veikli iešmauca kaut kur tur virs griestiem. Pēc brīža es redzēju, kā brūngana roka padod no augšas kaut kādu detaļu un atkal pazūd pašizbūvētajā antresolā. Un tagad es tā pie sevis domāju, ka ja cilvēks, kurš savulaik arhitektūrēja šo majestātisko celtni karaliskiem mērķiem, būtu kādā kristāla bumbā ieraudzījis S.V. veikalu 2010. gadā, viņš droši vien tur pat arī pakārtos savā glaunajā, samtiem iztapsētajā vestibilā. Žēl, jo arhitekts, protams, lielisks.
Cits piemērs - TOASTY vīriņš.
Viņš izskatās pēc šokolādē un kurpjusmērā izpeldināta Plēpja (no offense, absolūti pozitīvā nozīmē), ar skruļļainu bārdu, mīlīgu smaidu un labsirdīgām labradora acīm, un tirgo kebabus. TOASTY vīriņam ir pašam sava nojume ar diviem visnotaļ apgreidotiem ratiņiem, kas kaut kādā veidā tiek arī apkurināti un darbojas kā plīts, gar kuru viņš tur ņemās ar savām pannām un trumuļiem, kā arī dažnedažādas ekstras - visādas tur mērces, kukurūzas un tādā garā. Un var redzēt, ka pasūtījis dizainerim varen krāsainu apdruku ar, kā jau varat noprast, "Toasty, toasty, toasty!" Burtiski pirms pāris dienām virs tā visa viņš uzkonstruēja arī raibu nojumi.
Bet skaistums ir iekš to, ka vēl pirms pāris gadiem viņam esot bijis tikai katls un beņķītis, un viņš esot tajā pašā vietā tirgojies ar pliku kukurūzu, un droši vien bijis tik pat laipns, plēpisks un nejaušiem garāmgājējiem uzsmaidošs. Arī mums viņš katru dienu uzsmaida, un pēdējā laikā pat apsveicinās.
Šāds, lūk, stāsts par progresu un cilvēku sasniegumiem.
Ar nepacietību gaidu, kad manā rajonā durvis vērs bodīte ar nosaukumu DADDY COOL. Līdz šim kaut kā vienmēr bijusi slēgta.