M13 0GW

Bez jebkādiem diskriminējošiem nacionāliem zemtekstiem - paskaidrojiet man, lūdzu, kādēļ 90% krievu dizaineru simptomātiski strādā Korelī?

Un vēl derētu palaist kādu vērienīgu sociālās reklāmas kampaņu par to, ka nedrīkst, nu nedrīkst vīriešu žaketēm to apakšējo podziņu taisīt ciet. Jo kūlu jau tikpat dedzinās, līmē tu vilcienā plakātus vai nelīmē, bet varbūt vismaz vietējie ierēdņi un džentelmeņi izbeigs tērpties kā trahtoristi uz ciema estrādi.

Netiku blenzis monitorā veselas divi dienas, un šī sajūta ir dīvaina un patīkama - pilnīgi nekādas liekas informācijas. Šorīt pārtraukt datorgavēni nācās tikai tādēļ, ka nebija citas iespējas, bet pieņemsim, ka tas neskaitās, un turpināsim.

Šodien atkal au-au-aug gudrības zobs. Tā viņš ik pa brīdim dara jau piekto gadu.

Šogad neviena paša aprīļa joka. Viss ahujenna nopietni.

Bet manai Mammai joprojām 1. aprīlī jubileja, ar ko arī sveicu!

Piedzēros tā, ka jāpārvācas uz jaunu dzīvokli. How I missed those sweet moments!

Un tad vēl bieži vien saka: "Vajag, lai izskatītos moderni un stilīgi. Paskatieties, tur pielikumā ir divi piemēri. Vajag, lai būtu kaut kas no abiem, tikai vēl modernāk un stilīgāk."
Pielikums_1
Pielikums_2

Esmu novērojis tādu lietu - strādājot ar maskulīnās dzimtes klientiem, neatkarīgi no tā, kādu nozari šie pārstāv un kāda veida darbu pasūta, praktiski vienmēr (ar ļoti retiem izņēmumiem) no viņu puses atskan viens un tas pats komentārs: "Jā, ir labi, BET vajag uztaisīt LIELĀKU!" Nav svarīgi, vai ir runa par kādu virsrakstu vai uzņēmuma logotipu, vai kādu pogu, vai arī kādu pilnīgi bezjēdzīgu stila elementu. Svarīgi ir tas, ka klients (mužiks), aplūkojot jaunizveidoto dizaina risinājumu, obligāti pieprasīs, lai kat kas tajā visā būtu LIELĀKS.
Un ar sievietēm tā nekad nav. Sievietes nekad par šo tēmu nebļauj. Viņas bļauj par pilnīgi citām lietām, un tas ir brīnišķīgi, jo šīs citas lietas nekādā veidā nav prognozējamas.
Katru dienu eju garām vienam veikalam, kura fasādi rotā gaismas kaste ar uzrakstu LOGI. Tas uzraksts ir tik neproporcionāli samilzis, ka burtiski vēsta skatītājam: "Paskat, re, es esmu tik LIELS! Un ja tu nepaiesi malā, es tev uzgāzīšos virsū un nositīšu nahren, lūk, cik Liels es esmu!" Un tad es iztēlojos flashbacku, kurā veikala īpašnieks pa telefonu saka dizainerim: "Jā, ir baigi okej, bet to uzrakstu LOGI vajag LIELĀKU!"

Viss ir tieši tā, kā afiša vēsta - Šo ceturtdien klubā Up In Smoke uzstājas paši ziniet kas. Esat laipni jo laipni gaidīti!

Jūs tak visi esat gudri un zinat, kā tā mūzika pildās ar atmiņām un iespaidiem. Tad nu lūk, pa šo briesmīgo un regresīvo ziemu ir savākusies liela un skaista plejliste, kuru droši vien nekad vairs nevarēšu noklausīties bez aukstām tirpām pār mugurkaula smadzenēm, un vispār, skaistu mūziku nedrīkst klausīties sūdīgos laikos. Tas ir nepareizi un kaitē izaugsmei.

Lūk, piemēram, viens no jumtu noraujošākajiem skaņudarbiem, kurš tagad piesūcies ar visvisādām nelāgām atmiņām kā spandžbobs ar mazutu. Nav jau nekas jauns, bet tomēr žēl.

Īpaši abidna par to, ka arī Florence un Mašīna ierindojusies šajā sarakstā.

Draņķīgos laikos jāklausās kaut kas šāds, tad viss būs kārtībā.

Viens no galvenajiem nosacījumiem, kas jāievēro katrai bibliotēkai, laikam ir spīdzinoši lēns internets un neprintējoši printeri. Es vot domāju (kamēr HP laserjet jau 20 minūtes getting ready to print) par LNB. Tur arī tā būs? Droši vien, ka būs, un vēl piedevām kāda īpatnēja sistēma, kas minimizēs pieeju šīm ierīcēm gandrīz līdz nullei.
Kaut kādi personalizēti elektroniski datņdruknes viedtaloni, kuri jāatjaunina, lejuplādējot īpatnas spraudnes.

Nekas nav perfekts, arī Helvetika

2006. gada 30. septembrī ar vērienu tika atklāts Vidzemes Olimpiskais centrs.
 Par tā simbolu kļuva Lāsmas Kronenbergas, bērnu konkursa laureātes zīmētais lauva:
 
LETA, 2006.

Kaimiņbērns demonstratīvi ieslēdzies savā istabā un tagad netiek ārā. Saka, ka norijusi atslēgu.

UPD: Atlauzu durvis. Turpinājums sekos.

No dizaina viedokļa "Varoņu" kampaņa bij pat ļoti kvalitatīva, tādēļ biju dziļi vīlies, ieraugot pašu reklamējamo produktu, kas, atklāti sakot, pēc izskata atgādina kaut kādas tabletes pret dedzināšanu kuņģī.

Neesmu bijis oranžajos Draugos nu jau kādus 3 gadus. Izrādās, daži cilvēki tādēļ jau kādu laiku ir bijuši pārliecināti, ka esmu miris. Vot būs jautri, kad ar viņiem tikšos!

Nupat manā priekšā kārtējo reizi kāds tēvs nopirka šņabi+alu un konfektes dēlam, kurš, galvu nodūris, stāvēja blakām. Šito gājienu es nevaru ciest jau kopš bērnības - tās dzērāju konfektes. Bērni labāk par jebkuru citu saprot, ka pieaugušie tās pērk paši sev, lai par dažiem nieka santīmiem attīrītu sirdsapziņu sekojošajam vakaram un nākamajam rītam.
Fui. Nekad tā nedarīšu. Ja šņabi, tad šņabi, un nekādu konfekšu.

Informējam, ka pasaules labākais etīžu teātris NERTEN gatavo absolūti novatorisku šovu, kas būs apskatāms 16. maijā Akuratera muzejā, 19:30.
Jūs būsiet šokā.

Dārgie draugi! Pamēģiniet atcerēties, kurš bija jūsu mīļākais Makgaivera triks?

Mans personīgais favorīts, piemēram, bija spridzekļa detonators no glāzītes un drāts - glāzē sasaldē ūdeni, iegūtajam ledus konusam virsū uzliek drāti. Vienā brīdī, kad ledus ir izkusis, drāts nonāk tajā vietā, kur tai jāsavieno kaut kādi tur vadi. Nu, un tad, protams, sprāgst. Beauty.